Pāriet uz galveno saturu

O-futbols un prieki

Pēc viena gada izlaizšanas tiku atkal iekļauts kluba komandā orientieristu futbola turnīram. 9:00 Spuņciema sporta zālē sevi uzskatījām par favorītiem, kausa turētāji, vai arī nē. Rīta agrumā spēle visai komandai nepadevās un divās spēlēs netika gūti nevieni vārti, bet, pateicoties pretinieku neveiksmēm, kvalificējāmies ceturtdaļfinālam. Līdz tam bija jāgaida vairākas stundas, tāpēc puse komandas brauca pie manis uz Jūrmalu, pārgulēt, patīrīt sniegu, ieēst un iedzert čaju, lai otrajā cēlienā uz laukuma dotos pavisam citādā noskaņojumā. Playoffos zaudējām, cienīgi mūs pārspēja turnīra debitanti - Meridiāns, kuri izcēlās ar nerimstošu azartu un taktikas organizāciju. Atlika spēle par piekto vietu pret O3. To gan vinnējām, taču pašā spēles sākumā pamatīgi iestiepu pēdas saites, kas nesa nepatīkamas sajūtas atlikušajā spēles daļā. Tātad turnīru noslēdzām piektajā vietā, dalot to ar Alūksnes OK. Jāatzīst, ka pamatoti netiku iekļauts sākuma sastāvā un arī spēles noteikumus, acīmredzot, nepārzinu, kā dēļ mans devums komandai bija salīdzinoši niecīgs, tāpēc rezultātu uzskatu par ļoti veiksmīgu.

Dienas vidū ar čomiem pavizinājāmies ar ragaviņam pa rajonu. Ārprātīgi smieklīgs pasākums. Lieki piebilsts, ka vizināšanās ar ragaviņām nozīmē braucamrīka piesiešana aizmugurē vāģim un ar 40km/h traukties pa šaurajām ieliņām. Pasākums beidzās ar mēģinājumu pacelt gaisā ne tikai ZG un RK, bet arī ragavas uz tramplīnveida ieplakas ceļa vidū. Pēc lidojuma uzticamās ragavas sadalījās divās daļās. Bet jau sataisīju, lai rīt atkal varētu izvizināt māsas.

Komentāri

  1. Jāpiebilst, ka pirmajos mūsu komandas vārtos Tev tika nozagts neizbēgams vārtu guvums un fakts, ka ceturtdaļfinālā zaudējām čempioniem.

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

NU, rauj vaļā!

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...