Pāriet uz galveno saturu

Jums nav ne jausmas, ko es vēlos!

Sākumā jāsaka, ka nākamās sešas nedēļas dienas ritms vairs netiks pakārtots universitātes apmeklēšanai. Viena astotā daļa no bakalaura ir garām. Sešpadsmit nedēļās sapratu, kāpēc cilvēkam vajadzīga vidusskola un cik tālu var tikt ar augstāko izglītību. Zināšanām nav robežu un kurš teica, ka tas būs vienkārši?

Bet mācības ir tikai maza daļa no tā, ko dod studenta apliecība. Ziemassvētku balle ceturtdienas naktī manā dzīvē bija kas pilnīgi jauns. Tikai pateicoties dekāna teiktajam: ''Kad tad, ja ne tagad!" piekritu upurēt nākamās dienas manēžu., lai ļautos izklaidēm Latviešu Biedrības namā. Tā izdejojies sen nebiju. Sākot ar Vīnes valsi un beidzot ar Grēviņa cienīgu diskotēku, no amatpersonu uzrunām līdz perversām spēlītēm uz skatuves, cik pirms pusnakts viss kā teātrī, tik ap rītu apkārt pudeļu lauskas un lipīgā grīda pilna ar malā nomestām augstpapēžu kurpēm. Varbūt tāpēc nākamajā naktī uz vecpilsētas deju grīdām prāts nenesās, jo iepriekšējā rītā no balles ārā izpeldēju tikai laikā, kad pat McD ir slēgts. Miega bads netraucēja nākamajā rītā oficiāli ierasties uz agro nodarbību Ķīpsalā, bet, lai vēl vienu nakti pavadītu ar kompāniju, kura, tā vien šķiet, nemaz nepamanītu manu klātbūtni, uz ballīšu viļņa, man nepietika spēka un gribēšanas.

Vēl nevaru nepieminēt manis organizēto pastaigu pa galvaspilsētu kā Ziemassvētku pasākumu kāda departamenta kolektīvam 45 cilvēku sastāvā. Pateicoties veiksmīgai sadarbībai ar M.L. un Galleria Rīga apsardzi pasākums izdevās vēl labāk kā tika cerēts. Izveidoju distanci no pilsētas centra līdz Mežaparkam, kurā lielāka daļa jāveic ar sabiedrisko transportu, ne visi piedzimst sportisti. Uzdevumi bija līdzīgi kā piedzīvojumu sacensībās, kkas ar karti, leģendu, jautājumiem, aritmētikas atsvaidzināšanu un vēstures zināšanām, taču dalībniekos, biroja cilvēkos, pēc finiša tie radīja pārsteidzošas emocijas. Solījās nākamgad obligāti mani pieaicināt vēlreiz. Vareni!

Tagad? Dzeru daudz šķidruma, jo ir aizdomas, ka kaut kas tomēr šūnās ir paviesojies, un briestu rītdienas lielākajam notikumam orientieristu ziemas sezonā. Vēl noskatījos Into The Wild.

Komentāri

  1. esmu dzirdējusi, ka tā ir spēcīga filma.
    Ko Tu vari par to teikt ?

    AtbildētDzēst
  2. Jā, spēcīga gan.
    Filmā skati kalnos.
    Daudz tuvu aktieru vienā filmā. Domāju, ka nenožēlosi, ja noskatīsies.

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

NU, rauj vaļā!

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...