16. februāris tika pavadīts Ķīpsalā. Līdz nepieklājīgam vakaram bija jāklausās lekcijas ķīmijas fakultātē, un pēc tām pa taisno uz izstāžu centru, kur norisinājās manas pirmās orientēšanās sacensības šogad. Tā kā iepriekšējā vakarā jau vairākas stundas ar lentām un krēsliem veidoju sacensību "apvidu", tad, ievērojot fair-play, dzimšanas dienā distances skrēju prieka pēc. Varbūt tāpēc, ka nebija jācīnās par vietām, izdevās saglabāt vēsu prātu un kvalifikācijas distanci izskriet tikai ar nelielām kļūdiņām un 12,5 minūtēm, kas kopvērtējumā dotu 10. ātrāko rezultātu no vairāk kā 60 dalībniekiem. Fināla cīņas vēroju jau kā skatītājs, taču uzreiz pēc uzvarētāju noskaidrošanas, ar J.T. un V.Ā. uzrīkojām paši savu finālu. Arī finālā labirintēšanās spējas pārsteidza mani, likās, ka īstajā finālā ar šādu laiku ja ne uzvarētu, tad trijnieku nodrošinātu. Taču patiesībā šoreiz lielu lomu spēlēja psiholoģiskā sagatavotība, ko nevar salīdzināt skrienot kopā ar astoņiem ātrākajiem skatītāju priekšā vai vienatnē veikt jau daļēji zināmu distanci.
Ceturtdien pēc skolas palēkāju Siguldā. Kalnu treniņu apstākļi kļūst arvien labāki, kas liek cerēt uz vēl kvalitatīvāku darbu. vakarā nopūtu 20 svecītes ar ģimeni, dāvanā saņēmu startu Tartu slēpošanas maratonā, 31 km klasikā, lielā aukstumā. Jāpiebilst, ka atteicos no portatīvā datora. Galvenais iemesls tam bija gada lielākās apņemšanās pildīšana, un pagaidām tas sanāk pat veiksmīgāk nekā plānoju. Piektdien satiku cilvēku, kurš pāris minūtēs mani padarīja par slavenu. Cilvēku, kurš uzdāvināja man Slepeno Tikšanos un piespieda izbaudīt daudz pilsētas slavenākos virtuļus par lētu naudu.
Brīvdienas sāku ar radu apciemošanu. Netīšām apgriezu matus, un uzzināju, ka arī Laķu ģimenes draugi cenšas piesteigt savu demogrāfisko stāvokli mūsu standartam. Tas ir labi, es esmu lepns par saviem vecākiem.
Saņēmu jaukas dāvanas. Dāvanas, kuras augsti vērtēju. Bet, ko darīt ar XXL, vēl neesmu izdomājis.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!