Otro Lieldienu rītā pamodos agri, jo saule austrumu logā pamatīgi nokaitināja, un pirms astoņiem jau dzēru ikrīta melno tēju un plānoju, kā saulaino dienu izmantot lietderīgi. Tā kā vienam pašam rakt dārzu mājās nebija pa prātam, nolēmu tomēr apmeklēt Vecāķu sprinta sacensības, kuras šogad solījās būt aizraujošas, iekļaujot pilsētu, parku, mežu, kāpas un pludmali trijos kilometros. Lai atstātu tikai 2.5 Ls, uz Vecāķiem braucu ar vilcienu, līdzi ņemot velosipēdu atpakaļceļam. Sacensību centrā saņēmu bezmaksas karti ar visiem kp. Kartē ZG aptuveni uzvilka distanci, lai īsi pēc pēdējā dalībnieka finiša distanci varētu izskriet arī es. Jāsaka, ka biju gaidījis aizraujošāku distances sākumu, kā vienkāršu bliezšanu pa Vecāķu kvartāliem, taču varbūt tieši tas pirmo kp liedagā padarīja vēl sarežģītāku. Tieši tur kļūdījās, manuprāt, vairāk kā puse dalībnieku, ieskaitot mani. Labākais, ka tajā pašā vietā kļūdījos pērn RSP parku tūres sacensībās, nekādu mācību nebiju guvis. Pēc tam sekoja posms pa pludmali, šķērsojot pusplikus atpūtniekus, kuri praktiski bija izmetušies gandrīz zem kp prizmas. Uz nākamo kp pārvarēju klinti, ko stingri aizliedz noteikumi un pamanīja Beāta, un automātiski saņēmu diskvalifikāciju. Beāta tūlīt arī pasūdzējās atbildīgajām amatpersonām, šajā gadījumā man, jo principā šodien sacentos tikai pats ar sevi. Atlikušajā distancē nepadevos un cīnījos līdz galam, bet arī tam īsti nebija jēgas, jo šoreiz pievīla lētais pulkstenis, kurš distances laikā apstājās, un paliku bez rezultāta. Pēc finiša nācās atzīt, ka biju piemirsis, kam visvairāk jāpievērš uzmanība sprinta distancēs, un
skills pamatīgi krities.
Apsveicu ZG, kurš šodien izdarīja visu, kas bija nepieciešams savā grupā.
Pēc tam uzkāpu uz velosipēda un braucu mājās. Sanāca kārtīga velosezonas atklāšana ar
transrīgas celiņa izbraukšanu visā garumā un turpinājumu līdz Jūrmalas manam galam. Ja uz Mežaparka veloceliņa manevri starp rīdziniekiem sanāca diezgan veiksmīgi, tad Priedaines veloceliņs izskatījās kā Brīvības iela piektdienas vakarā. Likās, ka katrs, kam dzīvokļa pieliekamajā vai mājas šķūnīti visu ziemu glabājies rumaks, šodien bija to izvilcis ārā un ar visu radu pulku minis uz, manuprāt, Latvijas senāko un stratēģiski svarīgāko velomaršrutu. Uz celiņa gan profesionāļu treniņbraucieni, gan trīsriteņi ar maziem un neparedzamiem šoferiem. Velobraucēju pūlis atdūrās Jomas ielas krogos, kuri tika aizbarikādēti ar velosipēdiem. Izbraukāties sānāca līdz pamatīgam besim un sāpošam dibenam. 62 km, 2,5 h, kas ir tīrais sīkums, salīdzinot ar RK velotripu starp Zviedrijas un Norvēģijas galvaspilsētām.
0 ?:
Ierakstīt komentāru