"Muļķības! Galvenais airē!"

Kā katru pavasari, visi Laķu puikas ņem laivu un kāpj upē atklāt pavasari ar kārtīgu nosalšanu. Šogad braucām Amatu no dzelzceļa tilta līdz pēdējam tiltam pirms ietekas Gaujā. Vienīgā pieredze ar ja ne pašu, tad vienu no Latvijas straujākajām upēm bija pērn o-stafetēs, kad nācās to šķērsot finiša koridorā.
Neizgulētā sestdienas rītā savācām busiņā komandu, un pēc kārtīgām makaronu brokastīm devāmies uz Cēsu pusi. Upes malā, pumpējot pūsli un stīvējot hidru, ievēroju, ka dažāda izmēra ūdens transporti burtiski aizņēmuši visu upi.

Veseliem vilcieniem ūdenstūristu. Dažbrīd veidojās sava veida sastrēgumi, un uz upes atkal pilnīgi cita kultūra. Uzsaucieni, dziedāšana, joki, stiprie dzērieni katrā laivai un starp laivām, visi pēkšņi savējie. Skats kā Stacijas laukumā. Arī upes malās netrūka kolorītu personu un fotogrāfu, televīzija laikam arī bija ieradusies. Tilti, kempinga un atpūtas vietas pilnas kā kādā festivālā. Tas viss vēl tikai upes augšdaļā.

Vidusdaļā pretstatā apkārt tikai dzīvs mežs un straujā upe. Pa ceļam ļoti veiksmīgi paņēmām pāris GC kastītes, kas atdzīvināja manu interesi par spēli. Parastas krāces un lieli akmeņi sāka palikt garlaicīgi pēc otrās stundas, līdz kāds ieminējās pār Lustūzi, kur šajā dienā norisinājās sacensības, t.i. virs upes karājās metāla vārti un entuziasti sacentās veiklībā starp tiem. Jāsaka, ka mēs ar brāli manevrējām katastrofāli. Skrāpējāmies gar klintīm, pilnīgi nepareizi griezām pūsli un vēl traucējām profesionāļiem rādīt klasi, bezatbildīgi iejaucoties sacensībās.
Līdz ar lietus uznākšanu pasākumam tika likts punkts. Biedri, kas brauciena laikā bija nogatavojušie, pilnai laimei vēl atklāja arī peldsezonu, evakuējoties no laivas. Finiša pļaviņā laivotāju pūļi un to atbalsta komandas jautrā prātā tā vien izskatījās pēc briestošas ballītes upes malā, uz kuru gan nepalikām.