Pirms nedēļas

Pēc aizvadītiem deviņiem treniņiem startēju Kurzemes Pavasara vidējā distancē. Mērķis bija parādīt tehniski labu orientēšanos un skriet tik ātri, cik to ļauj kartes lasīšana.. Jebkurā gadījumā gribēju pārbaudīt, kā izskatos junioru grupā kopā ar zviedriem un igauņiem pēc visa, kas noticis.
Pirms starta iesildoties vairāk pārdomāju savu iespējamo rīcību distancē nekā skraidīju apkārt un staipīju pleznas. Neatlaidīgu motivēju sevi domāt tikai par gaidāmo distanci. Un, manuprāt, prāta ievirzīšana kartē, kur ļoti svarīgi bija nepārtraukti koncentrēties, ir iesildīšanās procesa galvenā sastāvdaļa.
Distancē: uz 1. kp rupji paņēmu virzienā ar plānu ielasīties tikai kalna pakājē pie kp. Tas man maksāja gandrīz 10'', jo praktiski apstājos, lai ieraudzītu prizmu. Uz 2. kp paņēmu drošāku variantu, kas ļoti iespējams nebija nepieciešams un prasīja vēl sekundes, laužoties cauri eglēm, nekā skriet pa celiņu, kurš dabā neizskatījās pārliecinošs. Uz 4. un 6. kp atkal zaudēju laiku, lieki apstājoties, sarkanie punkti kartē. 9. kp vienkārši neuzskēju virsū. Bedres ieraudzīšana prasīja pārāk daudz laika.
Gandrīz minūti centos atrast 11. kp. Apskriešana ap kalnu, pie kura piesējos tuvojoties punktam, mani aizveda tālu prom no īstās bedrītes. Šai kļūdai meklēju risinājumu pie treneriem, bet tā īsti atbildi neviens nepateica, vai uzreiz šķērsot kalnu un iet iekšā no sedliem pie skanes vai dzelžaini turēties pie virziena, skrienot traversā kalnam.
Distances otrajā daļā mazliet pietrūka ātrums, kas ļāva vairāk plānot etapu un izvairīties no kļūdām vispār. 4.8 km vidējo distanci veicu mazliet ātrāk kā 27 minūtēs, kas ir 5:35 minūtes uz kilometru. Pēc finiša biju ļoti apmierināts ar rezultātu. Negaidīju tik labas sajūtas skrienot un orientējoties tik ātri. Rezultātos ieņēmu 7. vietu, JWOC izlases līderiem zaudējot mazliet vairāk kā divas minūtes. Un jāsaka, ka trijniekā ieskriet man nekādi nebūtu izdevies. JT, RK un DV uzrādītie rezultāti arī garājā distancē man liekas apskaužami. Līmenis ir stipri audzis pāris čaļiem.
Vakarā izlaidu iespēju papurināt kājas Skrundas pilsētas kvartālos, piedaloties sprinta sacensībās, bet tā vietā devos uz Kuldīgu, lai atpūstos, paanalizētu rīcību mežā un pārlaistu nakti.

Nākamajā dienā mani gaidīja 12.8 km garā distance. Iesildījos maz, uzstādīju mērķi beigās nenolūzt un skriet pēc iespējas tuvāk marķējumam.

Otrais izgāzās abos garjos etapos. Jāsaka, ka tieši tajos zaudēju visvairāk laika, gandrīz sešas minūtes, kaut arī neviena sekunde netika atstāta punkta rajonā. Piemēram, skrienot uz 4. kp etapa vidū burtiski pazudu. Lai nezaudētu vēl, vienkārši skrēju virzienā līdz ceļam, un arī virziens, kā redzams kartē, ir galīgi šķībs. Pie 6. kp uzradās Reinis G, kurš startēja pirms manis. Teica, ka sāpot kāja un skriešot līdzi. Tad nu atlikušajai distancei biju atradis kompāniju, kura mani nepameta brīdī, kad apstājos, lai aizšņorētu apavus. Orientēšanās gāja gludi, neskaitot pieminētos garos etapus un pāris neveiklus manevrus zaļajā. Pēc skatītāju kp sev iestāstīju, ka vēl nekas nav beidzies un pats labumiņs tikai priekšā. Un netik sarežģītos pēdējos kp arī paņēmu bez kļūdām, tikai pietrūka mazliet ātrums. Rezultātā 82 minūtes skrēju ar 6.24 min/km. Garajā distancē līderim RK zaudēju precīzi minūti uz katru kilometru, kas ir daudz un deva 10. vietu un 9. vietu divu dienu kopvērtējumā.

Pēc distances jutos noguris vairāk kā 24h. Pilnvērtīgus treniņus varēju atsākt tikai trešdien. Pašlaik neesmu izlēmis, vai Lieldienu brīvdienas pavadīt Tatros ar ģimeni vai skriet sacensības Latvijas Kausa ietvaros.

Pa dzīvi? Neiet gludi, neiet.