Abas dienas pa sagāzto mežu pārvietojos ar ātrumu virs 8 min/km. Ar gribasspēku nepietika. Nevarēju savākt kājas. Pret kalnu miru nost. Centos nepadoties, bet cik ilgi tā mocīties? Koncentrēšanās arī nekāda. Es skrēju kā aizmidzis. Ar ļoti līdzīgām sajūtām saskāros pērn LČ sprintā, kad visatbildīgākajā brīdi kājas vienkārši neklausīja. Nevar ieslēgt nākamajā robā. Skumjas sajūtas. "Es laikam raudāšu", domāju otrās dienas garajā distancē, paliekot puskalnā. Kronis visam vēl bija asiņaina seja un sasista ciska.
Vairs negribas trenēties. Šodien tajā garajā etapā sajutos kā nekas.
Kāds vēl Baltijas Čempionāts, ja es nevaru savākties tepat, sētas mačā.
Vēl pāris dienas atpakaļ man likās, ka es visu daru pareizi.
kuš, kuš. Ar Tavu apņēmību.. visam tiksi cauri! Tikai nevajag padoties, tiklīdz paliek grūti!!
AtbildētDzēstpaguli zālītē, ievelc elpu un celies-skrien.
AtbildētDzēstDii.