Pāriet uz galveno saturu

Pirms O-Ringen

Rīt pārlidošu uz Zviedriju, kur jau trešo rezi dzīvē piedalīšo pasaulē lielākajās orientēšanās sacensības O-Ringen. Laikam minēju, ka startēšu zem zviedru kluba vārda H20 E grupā , kaut gan tas gluži nebija tas, uz ko parakstījos pirms trīs mēnešiem. Vēl īsti nevaru iedomāties, kā veselu nedēļu nodzīvošu telšu lielpilsētā. Pašlaik esmu ļoti pieradis pie māju chilax. Jādomā, ka pēc šī pasākuma orientēšanās būs jau līdz zodam. Braucu kopā ar Kārli B, jo JT pasākumu izlaiž un, pēc man zināmas informācijas, mājās rehabilitējas. Latvieši tur arī šogad uz rokas pirkstiem saskaitāmi.
Ja par fizisko formu, tad divu nedēļu laikā veicu vairākus ļoti kvalitatīvus treniņus (un arī nekvalitatīvus), raizējos, vai tie dos vēlamo rezultātu. Pēdējos no tiem pulss sāka kāpt ļoti strauji un nogurums arī lika manīt. Līdz pēdējam vakaram ņemu pilnīgi brīvu. Par lielāko izaicinājumu sacensībās uzskatu ceturtās dienas vidējo distanci un pēdējās dienas chasing start garajā distancē. Vidējā mērķis ir noskriet tīri. Uztvert to kā otro iespēju pēc JWOC. Taču pēdējās dienas garajā distancē gribu pārbaudīt, cik fiziski esmu spējīgs. Visam sekot līdzi varēs www.oringen.se


Bilde no LAgastu stafetēm 2011. 

Komentāri

  1. Lai jums veicās!
    Tava informācija ir pilnīgi pareiza.
    Pēdējo dienu gan ieteiktu neuztvert kā fizisku izaicinājumu, bet gan challengu palikt mierīgam panikojošu zviedru kompānijā un viņus visus apskriet.

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

NU, rauj vaļā!

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...