Zviedru piecdienas

Zviedrijas orientēšanās sacensību gigants, O-Ringen, šogad piedāvāja daudz sarežģītāku apvidu, kā biju gaidījis. Sīki izzīmētais reljefs, klintiņas un akmeņi 15k kartes mērogā distanci padarīja par izaicinošu orientēšanās piedzīvojumu. Sen nebiju tik daudz skrējis sacensībās, kas prasa maksimālu koncentrēšanos praktiski visas distances garumā. Ja ne orientēšanās, tad arī fiziski nedrīkstēja zaudēt modrību uz akmeņainā pamata. Man nepaveicās jau otrās dienas distances sākumā, kad uzsitu papēdi uz kaut kā ļoti asa. Paliels asins izplūdums un papēdi pie zemes vairs pielikt nevarēju. Turpmākās dienas nācās skriet uz pirkstgaliem, kas deva lielāku ātrumu un stabilitāti, bet ne izturību. Pēc trīs garajām distancēm likās, ka top30 varētu būt reāls, ja turpmāk kļūdās neatstātu vairāk par minūti uz katru kilometru. Taču ceturtās dienas vidējā distancē manas kļūdas bija zem katras kritikas. Sāka likties, ka esmu zaudējis jebkādu o-skilu, un rezultātā atrados ārpus top50.
Vispārīgi distances sastāvēja no gariem etapiem, piezmemējoties kārtējā lielas formas paugurā, kura virsotne nosēta ar sīkiem objektiem un reljefu. Vislielākās grūtības sagādāja kartes lasīšana punkta rajonā, jo pirmajā momentā liekas, ka vai nu viss ir skaidrs, vai pilnīgi nekas nav skaidrs. Pēc tam, kad piecas minūtes klaiņo starp it kā īstajām klintiņām, saproti, ka punkts ir divas horizontāles zemāk un paslēpts zem klintiņas pārkares. Katru dienu kļūdās pēc parastās izpratnes var norakstīt vismaz desmit minūtes, taču šajā reizē par kļūdu var sākt uzskatīt par nozīmīgu, ja zaudē vairāk par minūti, divām. Virziena noturēšana nesagādāja grūtības, cik, piemēram, izvēle ceļa variantā starp lēzanu traversu akmeņu laukā vai stāvu kāpumu, kurā tomēr iespējams skriet. Tempu diktēja spēja atslēgt smadzenes un lidot lejā pa akmeņainām nogāzēm vai nolēkāt kilometru no vietas kaut līdzenumā.

Pēdējā dienā laikam uzrādīju pašam visatzinīgāko rezultātu. Priecājos, ka līdz pat finišam neizsīka spēki un izdevās saglabāt vienmērīgu tempu, kurš gan minētā pēdas savainojuma dēļ nebija spīdošs, taču stipri ātrāks kā sprāgušajiem zviedriem. Pieļāvu ļoti maz kļūdu, tāpēc noķert pāris priekšā skrienošos, bet spēks viņu sejās nebija redzams. Pirmspēdējā kontrolpunktā satikos vēl ar vienu, taču finiša taisnē aiz muguras viņu vairs neredzēju, un pēc finiša zviedrs atzina, ka nebija spēka cīņai. Finišēju kā 50. kopvērtējumā. Līderiem katru dienu zaudējot ~ divas minutes uz kilometru. Komandas biedrs KB, ar kuru dzīvoju kluba sponsorētā treilerī, finišēja 44. Kartes meklējiet paši. Tā kā vasarā uz bibliotēku nestaigāju, jpg formātā tās gruti noorganizēt.

Tagad jāņem brīvāks. Jāatpušas līdz nākamajai nedēļas nogalei, kad sāksies rudens atlases.

Vakarā uz lidlaukā noklausījos Bon Iver otro studijas albūmu ar tieši tādu pašu nosaukumu. Gana mierīgs.