Pāriet uz galveno saturu

Pirms izlidošanas

Pēdējās dienās pie jaunās kartes piestrādāju diezgan pamatīgi, lai līdz garajām brīvdienām Francijas Alpos kartes galvenā daļa būtu gatava. Tālākos kaimiņos esmu iemantojis slavu kā potenciālais zādzību plānotājs, kurš gaišā diennakts laikā pēta māju, slēpjoties mežā. Nevienam īsti neliekas ticama versija, ka es jau pāris gadus dienu dienā skrienu treniņus garām šīm teritorijām un neesmu nolēmis spert kāju privātīpašumā.
Ja par treniņiem tad jau otro nedēļu normāli atlaižu. Jau pirms pāris mēnešiem, pārskatot kalendāru, izsecināju, ka šis ir vislabākais laiks, lai sadziedētu traumas, uzēstu masu un pievērstos problēmām mājās. Esmu pasācis biežāk izmantot velosipēdu. Ļoti iespējams jau rudenī tas kļūs par manu galveno transportlīdzekli.
Rīt lidoju uz Milānu. Pēc tam ar auto 400 km uz rietumiem. Sen vairs nav noslēpums, ka piedalīšos grandiozā orientēšanās festivālā ar sešām distancēm Francijas Alpos. Lielākais izaicinājums būs nedēļu nodzīvot teltī 1200 m augstumā. Nē, smagākais būs no rīta izlīst no guļammaisa. Bet šī nav vienīgā avantūra, uz kuru ik gadu parakstos augusta beigās. Tagad jau ir gandrīz pilnīgi skaidrs, ka mēģināšu iekarot Eiropas virsotni, kad nākamo nedēļu pavadīšu Chamonix kopā ar ģimeni, un uzreiz pēc tam atgriezties Latvijā uz Klubu stafetēm, nakti pārlaižot šoreiz Ryanair Briseles lidostā. Bet nesteigsimies notikumiem pa priekšu. Centīšos ziņot no notikumu vietas visa ceļojuma laikā tieši šeit vai čiveklī.
Fotografēts pirms diviem gadiem. Šogad plāns atgriezties ar lielākām mugursomām un augstākiem mērķiem.

iTunes: Bon Iver

Komentāri

Ierakstīt komentāru

NU, rauj vaļā!

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...