Pāriet uz galveno saturu
Tikai svētdienas agrā rītā man atradies laiks un kompis, lai papildinātu blogu ar jaunāko. Nekas konkrēts.
Nedēļas vidū sāku studēt. Neizbēgami, ja gribu nākamnedēļ lekcijas aizstāt ar piecu dienu ekskursiju uz Baltic Junior Cup Zviedrijā, kaut arī pēdējie rezultāti garajās distancēs liek šaubīties, vai man tur būs ko darīt. Valmieras čempionātā pēc lieliskas vidējās, garā distance bija ilgas mocības vientulībā, finišējot ārpus trijnieka. Arī Cēsu Rudenī apstiprinājās fakts, ka, skrienot ilgāk par stundu, temps ir stipri gausāks, bet to varbūt var novelt uz manām nedēļas nogales aktivitātēm. Ar kurām gan laikam nelielīšos.
Es iestājos studentu korporācijā Selonija, un esmu lepns par to. Šķiet, ka esmu pavēris durvis uz jaunu dzīvi, jaunu vidi. Pirmajos trīs vakaros ieguvu tik daudz, ka tagad nesaprotu, kā to pielietot. Izskatās lieliski, jo dzīvei Blaumaņa ielā nu ir piešķirta kāda jēga.
Īsta jautrība ir velosipēda izmantošana par transportu uz Magnētu. Patērētais laiks ceļā ir aptuveni tāds pats, un vēl izdodas produktīvs treniņš. Un jāsaka, ka Rīga ir progresējusi velosatiksmes jomā, jo uz neviena auto vāka pagaidām neesmu nokļuvis. Pēc nogurdinošām 8h laboratorijās, tas bija tas, kas vajadzīgs.
Jā, iet labi. Tikai paliek vēss.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

[QUIZ!] Kas tas ir!?

Tas melnais augšā pa vidu Jāatbild ir obligāti!
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...