Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu.

Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs. Pāris nākamos kp skrējām kopā, arī nepareizus variantus ņēmām kopā, taču AL mani izvilka no kļūdas pie 11. kp, kad mazliet pazaudēju kontroli pār reljefu un atstāju lētas 30 sekundes, kas varēja beigties arī ar pāris minūtēm. Pēc tam jau atlika tikai vilkt līdz galam. No gaisa nāca pamatīga duša, kartē saskatīt detaļas bija praktiski neiespējami. Laimīgā kārtā pēdējie tricky punkti nesagādāja problēmas, un finišu sasniedzu ar rezultātu 27:07, kas ir par divām minūtēm lēnāks, kā minēts nolikumā. 

Taču pēc nepilnas stundas kļuva skaidrs, ka par piecām sekundēm esmu nodrošinājis vietu uz augstākā pakāpiena. Sākumā, protams, grūti tam noticēt, ka esmu sasniedzis vienu no lielākajiem panākumiem karjerā. Jāpiekrīt trenerei, ka esmu arī ticis ārā no bedres, kurā iekļuvu februāra Tartu maratonā . Žēl, ka ne tuvu šāda forma nebija pirms diviem mēnešiem.