Pāriet uz galveno saturu

Nitrēšana + Map Sample

Kopš BJC īstu treniņu tā arī nav bijis. Braukāju ar riteni. Diezgan daudz. Izdevās visu nedēļu pārvietoties pa pilsētu, neizmantojot sabiedrisko transportu.
Esmu pilnīgi pārvācies uz dzīvi Tērbatas ielā. Nedēļas nogalē tika atzīmēta 3.(?) Sālsmaize, uz kuru pats tā īsti neierados, bet atsauksmes no biedriem ir graujošas, blakus istabā dzīvojošais vācietis tagad esot kārtīgi ieintegrēts latvju jaunatnes naktsdzīvē. Sāk parādīties arī plusi Jūrmalas šosejas nemērošanai divreiz dienā: uz skolu līdz šim vēl nav bijis jāceļas agri, vakaros atliek laiks korporācijas apmeklējumam, kura atrodas trīs kvartālu attālumā, un studiju mājasdarbu pildīšanas laiks sarucis uz pusi.
Brīvdienās tiku izsaukts uz Jūrmalu, lai piedalītos mājas jumta nojaukšanā. Tikai nojaukšanā, jo vēl joprojām nekas nav uzlikts vietā. Visa diena aizgāja ārdoties ar lauzni azbesta putekļos. Aizstaigāju arī līdz Vaivaru 2011. gada kartei, piezīmēju klāt jaunas detaļas. Karte sāk ieņemt gaidāmo izskatu, izkristalizējas pāris interesanti etapi. Līdz Vaivaru Balvai 2011 atlikušas piecas nedēļas.
Ķīmijas fakultātē šonedēļ pabeidzu savu pirmo kaut cik advancēto organisko sintēzi. No acetanilīda uzsintezēju p-nitroanilīnu. Man bija nepieciešamas piecas stundas un mazliet pacietības. Uzreiz pēc tā analītiskajās ķīmijās laboratorijā vēl piecas stundas atdalīju katjonus no nezināma sastāva šķīduma. Atradu piecus jonus, no kuriem viens tomēr nebija īstais, un pašlaik izskatās, ka viss būs jāsāk no sākuma. Jā, ceturtdienās no rīta līdz vakaram baltajā halātiņā.

Florence - Shake It Out!

Komentāri

  1. Gan jau, ka nitrēšana ir nereāli aizraujoša nodarbe, bet es esmu jau izdomājis 42 ceļu variantus dažādiem etapiem kartes fragmentā.

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

NU, rauj vaļā!

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...