Pāriet uz galveno saturu

Man25na

25 cilvēku stafetes Stokholmas dienvidos laikam gan bija manas pēdējās sacensības '11 sezonā, galvenokārt, pateicoties sasalušajai zemei iesildoties. Kā ierasts startēju zem zviedru kluba vārda. Kluba šefs nebaidījās teikt, ka šoreiz savākta konkurētspējīga komanda un ir pamatotas cerības uz labu komandas rezultātu. Trīs latvieši dzīvojām kluba mājā. Jāsaka, ka neko labāku vēlēties nevar. Viss, kas nepieciešams, ieskaitot saunu bija ar uzviju. Piemēram, katram sava duša. Pēc vakara treniņa mājas kartē, pārsvarā spēlējām karti un daudz ēdām. Sestdienas rītā, kad Hg stabiņš knapi turējās virs nulles, Jānis nostājās uz starta starp vēl 360 konurentiem. Pēc pirmā etapa nodeva man stafeti, uzsaucot, ka baigais mauciens. Tajā brīdī atradāmies otrā desmita beigās.
Savus 7,2 km sāku ļoti ātri. Visvairāk komandas apdzinu tieši pirmajos kp. Orientēšanās likās vienkārša, tāpēc ātrums 5:20 min/km bija pašsaprotams. Skandināvu stafetēs visvairāk izbaudu tieši brīdi, kad maskimālā ātrumā spēj orientēties un apdzīt vairāk kā desmit komandas etapā. Bija daudz un dažādu farstu, uz kuriem viegli varēja iekrist. Vienīgā kaut cik vērā ņemamā kļūda bija, skrienot uz 4 kp, kad sekoju vagonam, kurš no 3kp skrēja pa taisno uz 5. Bet ātri noreaģēju neko nezaudēju. Manuprāt, vienīgais kaut cik interesantais etaps bija uz 8. kp.
Attēlā redzams, ka etapa vidū mainīju plānu. Punktu izvēlējos paņemt no ceļa, apskrienot kalnu, kurā ļoti iespējams būtu zaudējis laiku uz orientēšanos, jo pirms kp ir vairākas liekas detaļas, un kāpumu, kurā būtu pārgājis soļos. Tācu jāatzīst, ka izvēlētā trajektorija ir stipri saraustīta un veido S formu. Iezīmēju arī citus konkurētspējīgus variantus. Tagad analizējot, zilais šķiet visātrākais, jo izvairās no stāviem kāpumiem un nogāzēm, līdzīgi arī dzeltenais, taču zaļo variantu, kurš komentārus neprasa, izmantoja top komandas.
Finišēju mazāk kā divas minūtes aiz simtnieka 119. vietā. Turpmākajos etapos komandai veicās pārsteidzoši labi. Pēc pāris etapiem ieskrējām simtniekā un Krālis pirmspēdējā etapa gandrīz ieskrēja top80. Taču pēdējā etapā sapnis par simtnieku tomēr nepiepildījās un 118. vieta finišā.
Vakarā sauna, ROCKradio, spēle Karte. Svētdienas individuālajās sacensības nestartēju, jo bija jāpaspēj uz rīta lekciju. Par nedēļas nogali esmu sajūsmā.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...