Raksts ir atskaites punkts man. Ja gaidi kaut ko interesantu. izlaid nākamo rindkopu. Vienkārši vienu no melnrakstiem šoreiz publicēju, jo tajā ir mazliet par tumši pelēko Āzenes ielas fakultāti manā redzējumā.
Viens, pēc tam, kad otrdienas vakarā pie dzīvokļa durvīm piezvanīja Ance ar eskortu un ienāca uz medus piparmētru tēju aprunāties par pēdējiem mēnešiem, aizdomājos par to, cik vērtīgas ir manas studijas. Vai tas ir tas, ko gribēju, vai esmu īstajā vietā. Līdz šim biju apmēram iepazinies ar iespējām, variantiem, kuri man pavērās pēc atestāta saņemšanas un varēja būt mana pašreizējā izglītības programma, un pēc trīs semestriem varu teikt, ka šeit man patīk un ķīmija kā zinātne patiešām ir saistoša. Kamēr tika mācīta matemātika, fizika, kurss bija labs izaicinājumi, kurus pārvarēju ar prieku un jutos ieguvis ļoti daudz. Tagad, kad vispārīgi priekšmeti beidzas, esmu mazliet noraizējies, vai nākamie gadi daudz šaurākā nozarē būs tikpat interesanti un saistoši.
Otrs, beigās, protams, vecā patiesība, ka viss atkarīgs no tā, cik darbu pats tajā ieguldīšu. Un šeit es sāku vainot laiku, tā trūkumu un vājās plānošanas spējas. Man nav dienām un naktīm no vietas jāmācās, studiju programma šķiet diezgan vienkārša, vienā priekšmetā nav jāizlasa daudz dažādu autoru biezas grāmatas un lasītais jāapkopo miljons vārdu esejā, lai to sekmīgi apgūtu. Man ir viena ~150 lpp bieza grāmatiņa, taču tajā jāzina katrs teikums, jāizprot shēmas, vienādojumi un jāmāk to visu vēl pierādīt. Septembrī, oktobrī, kad neskrēju un dzīvē bija vien pāris prioritātes, tas likās ļoti vienkārši, laiks pietika visam, mācību kvalitāte bija lieliska. Tagad laiks akadēmisko problēmu risināšanai ir stipri sašaurināts, un sāku just, ka ieskaites, mājasdarbus, testus kārtoju vien ķeksīša pēc. Un tas ir pretrunā ar to, kāpēc Valstij būtu jātērē pāris tūkstoši par manu bakalaura izglītību. Negribas ticēt, ka pāris stundas dienā treniņam var tik krasi samazināt vērtību studijām.
Trešais, bez rezultātiem ~ trīs nedēļas jau atkal meklēju iespējas, kā pilnvērtīgi apvienot ne tikai mācības un treniņus, bet arī draugus un izklaidi. Semestra otrajā pusē mācības neglābjami zaudēja, treniņiem uzliku veto, un draugi, izklaide ņēma virsroku. Vai tas ir tas, ko vēlējos uzsākot treniņplānu - nedēļas nogales pavadīt vecpilsētā, dzīvokļa ballītes vai knīpot Selonijas pagrabā? Atlidojot augustā no Francijas, solīju sev piramīdu apgāzt otrādi, taču jau pēc pāris mēnešiem balansu esmu pazaudējis. Esmu vīlies, kaut arī dažbrīd liekas, ka nekā netrūkst un esmu laimīgs.
Biju uz Ziedoni JRT, nepatika beigas. Nopirku slēpes, tās piecus gadus vecās. Nākamnedēļ ceru uz gariem slēpošanas vakariem Otepē.
Rīt gan laikam uzrakstīšu par kaut ko jautrāku.
Viens, pēc tam, kad otrdienas vakarā pie dzīvokļa durvīm piezvanīja Ance ar eskortu un ienāca uz medus piparmētru tēju aprunāties par pēdējiem mēnešiem, aizdomājos par to, cik vērtīgas ir manas studijas. Vai tas ir tas, ko gribēju, vai esmu īstajā vietā. Līdz šim biju apmēram iepazinies ar iespējām, variantiem, kuri man pavērās pēc atestāta saņemšanas un varēja būt mana pašreizējā izglītības programma, un pēc trīs semestriem varu teikt, ka šeit man patīk un ķīmija kā zinātne patiešām ir saistoša. Kamēr tika mācīta matemātika, fizika, kurss bija labs izaicinājumi, kurus pārvarēju ar prieku un jutos ieguvis ļoti daudz. Tagad, kad vispārīgi priekšmeti beidzas, esmu mazliet noraizējies, vai nākamie gadi daudz šaurākā nozarē būs tikpat interesanti un saistoši.
Otrs, beigās, protams, vecā patiesība, ka viss atkarīgs no tā, cik darbu pats tajā ieguldīšu. Un šeit es sāku vainot laiku, tā trūkumu un vājās plānošanas spējas. Man nav dienām un naktīm no vietas jāmācās, studiju programma šķiet diezgan vienkārša, vienā priekšmetā nav jāizlasa daudz dažādu autoru biezas grāmatas un lasītais jāapkopo miljons vārdu esejā, lai to sekmīgi apgūtu. Man ir viena ~150 lpp bieza grāmatiņa, taču tajā jāzina katrs teikums, jāizprot shēmas, vienādojumi un jāmāk to visu vēl pierādīt. Septembrī, oktobrī, kad neskrēju un dzīvē bija vien pāris prioritātes, tas likās ļoti vienkārši, laiks pietika visam, mācību kvalitāte bija lieliska. Tagad laiks akadēmisko problēmu risināšanai ir stipri sašaurināts, un sāku just, ka ieskaites, mājasdarbus, testus kārtoju vien ķeksīša pēc. Un tas ir pretrunā ar to, kāpēc Valstij būtu jātērē pāris tūkstoši par manu bakalaura izglītību. Negribas ticēt, ka pāris stundas dienā treniņam var tik krasi samazināt vērtību studijām.
Trešais, bez rezultātiem ~ trīs nedēļas jau atkal meklēju iespējas, kā pilnvērtīgi apvienot ne tikai mācības un treniņus, bet arī draugus un izklaidi. Semestra otrajā pusē mācības neglābjami zaudēja, treniņiem uzliku veto, un draugi, izklaide ņēma virsroku. Vai tas ir tas, ko vēlējos uzsākot treniņplānu - nedēļas nogales pavadīt vecpilsētā, dzīvokļa ballītes vai knīpot Selonijas pagrabā? Atlidojot augustā no Francijas, solīju sev piramīdu apgāzt otrādi, taču jau pēc pāris mēnešiem balansu esmu pazaudējis. Esmu vīlies, kaut arī dažbrīd liekas, ka nekā netrūkst un esmu laimīgs.
Biju uz Ziedoni JRT, nepatika beigas. Nopirku slēpes, tās piecus gadus vecās. Nākamnedēļ ceru uz gariem slēpošanas vakariem Otepē.
Rīt gan laikam uzrakstīšu par kaut ko jautrāku.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!