Ko es gribēju pateikt?

Cik janvārī biju sajūsmā par treniņu kvalitāti un apjomu, tik februārī balanss starp skolu, skriešanu un atpūtu ir stipri sasvārstījies un vispār liekas, ka dažbrīd eju mīnusā. Četras dienas no vietas jūtos ideāli, piektajā - manēžā nevaru pacelt pat celi lecot antilopes, nogurums lien ārā no visām malām. Atpūsties? Šis nav tas gadījums. Liekas, ka ietekmējos no mēness fāzēm vai negatīvām enerģijām vairāk kā jebkad agrāk. It kā dienas režīmam nav ne vainas, pēdējās nedēļas konstanti aizmiegu pirms 23, un pieceļos bez modinātāja uzreiz pēc 7 (skola piespieda).
Tas viss ir tīrais sīkums, salīdzinot ar atgadījumu trešdienas garā treniņa otrajā daļā. Negaidīti celis pateica visu, ko domā par mani, un pielika punktu skriešanai pa asfaltu. Tā kā skriet praktiski vairs nebija iespējams, paņemu divas brīvas diena. Brīvas tikai no skriešanas, jo slēpot Biķerniekos nebija nekāda vaina. +4 grādos kā ar ūdens slēpēm. Bet principā noskaņojums bija tāds, ka nekad vairs nevarēšu skriet. Kas, protams, neatturēja mani no jaunu skriešanas apavu iegādes par puscenu.

Sestdienas rītā saņēmos un, cerēdams uz kāda augstāka spēka ietekmi, tomēr devos uz Trīsciema Magnētu mēģināt uzskriet. Laikam tāpēc, ka jaunie apavi un sniegs kopā veidoja super mīkstu soli, celis mazliet atslāba un izdevās noskriet pat visu distanci. Biju sajūsmā.
JT deva padomu uz kādu laiku atturēties no skriešanas. Tāpēc nākamnedēļ plānoju pāriet uz alternatīviem sporta veidiem, tā laikam būs vislabāk.

Es gribēju pateikt, ka pēdējā laikā universitāte liek par sevi manīt arvien vairāk. Nebaidos apspriest jautājumu par karjeras beigām, treniņu likšanu pie malas. Tieši ar 4. semestri sākas smagākā daļa studiju programmā. Un pašreiz liekas, ka ar tādu ķēpāšanos mācībās, kādu nodarbojos līdz šim, ir stipri par maz. Katra lekcija ir neaizstājama, pēkšņi pilnīgi viss liekas saistošs, sarežģīts un interesants. Fizika, sintēzes, krāsvielas, kristāli, esmu nonācis tur, kur sapņoju vidusskolas beigās, izvēloties akadēmisko studiju programmu. Nevaru iedomāties, kā es marta vidū varētu pamest to visu uz nedēļu, lai dotos pavasarīgā treniņnometnē uz Slovākiju.

Es zināju, ka agrāk vai vēlāk šim jautājumam nonākšu tieši tik tuvu.