2011. gada ziema, manēžas treniņi. Labās kājas posmā starp potīti un ikra muskuli uzpeld nepatīkamas sāpes. Sāpēs it kā pāriet, bet atkārtojas nākamajā dienā, skrienot vieglu atjaunojošo, un biežāk. Neņemu galvā un bliežu tālāk. Nobliežu visu sezonu.
2012. gada sākums. Manēžas treniņos izpildītie lecienu vingrinājumi nākamajās dienās atstāj zināmās sāpēs minētajā kājas rajonā un arī pašā ikra muskulī, kuras nav no neizvadītajiem slodzes galaproduktiem. Pāris dienās sāpes mazinās, tāpēc vēl joprojām neuztveru nopietni.
Februāris. Garā treniņa laikā sāpēs ap ikra muskuli nezūd un tiek noveltas uz slikto atjaunošanos. Taču pēc noskrietām 30 minūtēm par sevi liek manīt celis - dedzinošas sāpes, ka paskriet vairs nebija iespējams, un padevos. Nolēmu nedēļu neskriet vispār, un apjomu vākt slēpojot un vingrojot, uzskatīju, ka problēma meklējama apavos un skriešanā pa cietu segumu. Celis pēc nedēļas pārgāja un, kūstot sniegam, sāku skriet. It kā viss kārtībā.
Martā ar katru manēžu par sevi sāka atgādināt zināmās sāpes ikra muskuļa lejasdaļā. Sākoties augstas intensitātes kalna treniņiem un ātruma intervāliem, sāpes nemazinājās, bet tieši otrādi pieauga, un tikai marta beigās (~13 mēnešus pēc problēmu sākuma), kad treniņu nācās pārtraukt sāpju dēļ, meklēju profesionāļu palīdzību. Galvenokārt, tāpēc, ka man ir bail no profesionāļiem medicīnā.
Fizioterapeits pēc ikra apskates, izjaukšanas, salikšanas, bīdīšanas, staipīšanas un spaidīšanas paziņoja, ka esot muskuļa šķiedru sastiepums/sarāvums/plīsums ar tūsku, un, cerams, nekas nav iekaisis. No ārpuses muskulis izskatās stipri lielāks kā otrai kājai. Nedēļu jāiztiek bez skriešanas un jācer, ka ar to arī viss beigsies.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!