Pāriet uz galveno saturu
Šodien beidzot mazliet uzskriešu, galvenokārt, sekojošā vieglā strečinga dēļ. Ir pazudušas sāpes un bažas par ikru, taču muskuli vēl izmeklēs ar ultraskaņu sonogrāfijā.
Brīvajās dienās nodarbojos ar to, ko nevaru atļauties mācību laikā.  Simts vientulības gadi, lāpsta un zilās treniņbikses.

Bet vispār gribēju atzīmēt, ka, tā kā 8. aprīlī sola slapju sniegu un mīnusus, nolēmu nedēļas nogali pavadīt Tatros. Neliels roadtrips ar ģimeni un draugiem. Līdz pēdējam brīdim nevarēju izlemt par braukšanu, taču māte paziņoja: "Kādam taču tie rati jāstumj!" Es nezinu, ko tur darīšu. Laikam jau tikai izklaidēšu sīko un atzīmēšos TESCO. 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

[QUIZ!] Kas tas ir!?

Tas melnais augšā pa vidu Jāatbild ir obligāti!
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...