SWE 10Mila

Skrēju 3. etapu. Komandas iepriekšējais, 2. etaps. noskrēja pārsteidzoši labi, stafešu maiņā 64. vietā. Nekad iepriekš tik augstā vietā mežā ieskrējis nebiju, ja salīdzina arī ar somu 7 etapu stafetēm, tad labākais rezultāts laikam bijis simtnieks distances laikā. A2 kartes palaga locīšana aizņēma praktiski visu etapu līdz 1.kp, kur pirmo reizi tajā kārtīgi ieskatījos un arī tikai, lai salīdzinātu kp numurus. Kā var noprast, pirmos kp diezgan akli vilku līdzi vagonam, skatoties tikai kompasā, jo etapi veda caur pļavām, līdzeniem mežiem un ceļiem. Skrēju ļoti ātri un baidījos, ka tas varētu atspēlēties distances beigās, bet nebija laika sevi žēlot, jo apkārt tik daudz spēcīgu skrējēju. Pirmā garā etapa sākumā, šķērsojot nepārvaramu grāvi neatļautā vietā (ūdenslīmenis tikai pāri celim), paliku kopā tikai ar diviem zviedriem, kas pēc pārsimts metriem tāpat pazuda un atstāja mani vienu uz garā etapa virziena līnijas. Tad nu nācās ņemt uz sevi un skriet vairāk kā 2km garo etapu taisni vienatnē, pāri kalniem, grāvjiem un purviem. Nevienas lampas apkārt. Dažbrīd sāka likties, ka neglābjami krītu vietu sarakstā, jo temps, protams, nokritās, pašam orientējoties. Dzirdināmajā punktā tiku sagaidīts kā rogaininga dalībnieks, vēl joprojām Pilnīgi Viens. Sāku uztraukties, kad arī otrajā garajā etapā vēl neviens nebija parādījies. Atkal izvēlējos skriet taisni, kaut arī šoreiz apkārt varianti bija stipri vilinošāki. Etapa vidū pieķēru vienu skrējēju un etapa beigas veicām divatā, bet vēl joprojām sajūta, ka esmu smagi atpalicis, nepameta. Kartes tālākajā galā, paņemot punktu un skrienot jau arēnas virzienā, beidzot parādījās vairāku orientieristu vagons, kurš pārsvarā sastāvēja no stipro klubu otrajām komandām. Atsāku skriet pieklājīgā tempā. Vairākas reizes kritu, skrāpējos gar akmeņiem, un tāpat arī apkārtējie, tikai vēl ar specefektiem. Pēdējos 10 kp biežāk ieskatījos kartē, lai salīdzinātu kp numurus nekā mēģinātu iedziļināties detaļās. Tipiski, atsēžot vagonā. Veiksmīgi tiku galā ar kp izkliedi, nekļūdījos līdz distances beigām un arēnā ieskrēju priecīgs, ka neesmu izdarījis neko stulbu. Finiša koridorā brīdī, kad gatavojos apdzīšanas manevram, Jānis kliedza, ka esmu labs!, paskatījos uz cipariem virs koridora, "JES! nekas nav zaudēts", esmu pat vietu augstāk, kā ieskrēju (63.). Biju sajūsmā. Raksturīgi zemā gaisa temperatūra pēkšņi nelikās tik zema. Pēc finiša sauna, karsta duša. Gatavojoties atlikušajai naktij, uzvilku divas bikses, piecas jakas kārtas, divas cepures, cimdi, šalle. Ziemā nekad tik silti neģērbjos, bet šogad 10Milas nakti nenovērtēju par zemu, gandrīz nesala.
Jau tagad ar nepacietību gaidu Jukolas stafetes Helsinkos jūnija vidū. Skriešu 1. etapu, kas jau ir pilnīgi cits stāsts.