Pāriet uz galveno saturu

EstLat tūre


Nedēļas nogalē Igaunijā piedalījos divos EST-LAT līgas posmos. Piektdienas vakarā sprinta distance Valgā. Kaut arī pirms starta likās, ka distances plānojums neizcelsies ar sarežģītību un liela loma būs tieši skriešanas ātrumam, tomēr gandrīz katrā etapā bija iespējami vismaz divi ceļa varianti, karti bija jālasa biežāk un orientēšanās sagādāja patiesu prieku. Bet ja par visu pēc kārtas, tad pēc pirmā kp nobremzēja stāvs kāpums, pēc kura sekoja garš skrienams etaps uz 3. kp. Kā jau pirms starta varēja likties, šodien ātrums labākajā gadījumā dotu vietu sešiniekā, tāpēc piedomāju pie plūstošā skrējiena un centos atrast vieglumu. No 3. līdz 9. kp izlasīju katru etapu, izvēloties taisnākos variantus. Pēc garāka etapa gar baznīcu sekoja vairāki īsi etapi pagalmos (10, -15. kp), kur daudz lasīju karti, jāmanevrēju starp dalībniekiem un sētām, izvēloties īsākos variantus, kas nebūt nebija ātrākie. Beigās pāris interesantas punktu vietas un sprints uz finišu. 7. vieta pusotru minūti aiz uzvarētāja. Studentu čempionātā arī skriešu sprintu.
Nākamajā dienā piedalījos Igaunijas čempionātā vidējā distancē, kas norisinājās ļoti smagā apvidū. Daudz sagāztu koku, zaļie, purvi un kalni. Orientēšanās bija vidējās distances cienīga, kaut vai tāpēc, ka paņēmu nepareizo 2. kp, un biju pārliecināts par punkta vietu. Leģendu pazaudēju, skrienot jau uz 1. kp. Mani nodilušie apavi lēkāšanu pāri kokiem lietū padarīja vēl ekstrēmāku. Vēl arī daudz kļūdījos, bet nepadevos līdz pat finišam, jo maču uzskatīju par treniņsacensībām un ļoti patīk kvalitatīvas vidējās distances. Centos turēt tempu, atrast veidu, kā šādā apvidū pārvietoties ātrāk, uzstādīju pāris labus etapu laikus. Finišēju ar rezultātu, kas dotu 14. vietu, taču patiesībā atrados rezultātu saraksta apakšā.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...