Pāriet uz galveno saturu

Mallorca

It kā Alikantē Spānijas būtu par maz. Pēc studentu čempionāta banketa, pagulējis pāris stundiņas, ar vilcienu devos uz Valensiju, kur pēc tam pārlidoju uz Maljorku. Visa diena pavadīta uzgaidāmajās telpās žāvājoties. Izbesīja spāņi. Viņi principā negrib runāt angliski. Biļešu kasē vieglāk saprasties latviski. Vispār nezināju, kas mani sagaida galā. Man nebija nekāda plāna turpmākajām piecām dienām, tikai tas, ka Dita uzaicināja paciemoties. Centos arī tik pat vēsi to uztvert, kaut arī ne naudas, ne naktsmājas, ne tīras drēbes un pārtikas man nebija. Ielidojot Palmā, mani lidostā atrada nepazīstama meitene, kas aizveda līdz restorānam salas otrā pusē. Restorānā satiku Ditu, strāda par viesmīli. Tajā vakarā viss liekās lieliski, palmas, pludmale, jūra pāri ielai, līdz pavisam nopietns kļuva fakts, ka nav kur gulēt. Pirmajā naktī aizdeva telti.
No rīta, protams, pamodināja karstums, bet noskaņojums labs. Pa dienu ļoti karsts. Dodamies pāri kalnam uz pasakainu pludmali, kas pirmajā brīdī izskatās kā tajā filmā ar DiCaprio. Ienirām, piknikojām, sauļojāmies. Apkārt kazas, krabīši un topless meitenes. Lieliski! Otro nakti pavadām šaubīgā dzīvoklī. Bez atļaujas, kamēr saimnieks ir prom darbā. Tas nebija mans lēmums. No rīta, protams, mūs ar specefektiem padzen. Ar somām paliekam uz soliņa pie lielveikala. Izlemjam dienu pavadīt pilsētas pludmalē. Ādas krāsa vakarā līdzinās bietei. Naktsmāju variants dienas laikā atrisinājās. Dzīvojam pie spāņa, kurš neizturami daudz runā un nemāk angliski. Vai es jau pieminēju, ka ienīstu spāņus? Nākamajā dienā izīrējām riteņus, pabraukājāmies, uzkāpām kalnā. Vislabāk salu apskatīt tieši ar velo (daudz celiņu, mazi attālumi, lēta īre).
Tagad pludmalē pretī restorānam, kur strādā Dita, zogu internetu, rakstu. Jā, iet labi, kaut arī esmu iztērējis gandrīz visus savus 30 EUR šeit. Rīt sākšu lidot mājās.
Ā, šodien bijām tirgū

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...