Pāriet uz galveno saturu

Salacgrivus

Jau ceturtdienas vakarā, atzīmējot EB bronzas reisu, kopā ar galvaspilsētas orientieristiem mazliet iesildījāmies vienai no skaļākajām nedēļas nogalēm šovasar. Vispār Bertuka panākums vieno.
Pēc piektdienas rīta  makaronu brokastīm, kas tad arī bija vienīgā pieklājīgā pārtikas deva nākamajām divām dienām, stūrēju uz Salacgrīvas festivālu kopā ar AG un trīs mazajām aizmugurējā sēdeklī. Bez steigas ieņēmām telšu pilsētiņu, iekļaujoties Tukuma-Ogres projektā zem Anglijas karoga. Pirmā diena bija diezgan graujoša, lai neteiktu vairāk. Ja jāatceras kaut kas spilgts, tad saīsinātais TRU koncerts bija gana dejojams un lēciens no torņa arī ilgi paliks atmiņā.
Nākamajā rītā knapi paspējām uz tiešraidi WOC stafetēm, un līdz finišu virs galvām sabiezēja lietus. Lietus vairākos piegājienos parūpējās par jautrību līdz pat noslēgumam.Vairāk spiedu uz kultūras programmu, koncertiem. Britu The Vaccines attaisnoja cerības ar kārtīgu ballīti dubļos, starp citu, tajā pat laikā DD gandrīz vai plēsa pušu skatītāju uzmanību ar pašam savu šovu. Vēl pārliecinājos, ka electro nozīme dubstep un Royksopp un The Whip faniem jāpārkvalificējas. Taču manus festivāla iespaidus izglāba Deimians Rais. Ģitāra, maza skatuve un silts vējš. Katra dziesma izskatījās tik tīra un dabiska. Un fantastisks fināls, iekļaujot cover versijas tādām balādēm kā Leonarda Kohena "Hallelujah" un Radiohead "Creep". Begās jutu tādu kā piepildījumu. Vairs nekur negribējās iet, vēl tikai aizdomājos, ka beidzot pienācis 22. datums. Bet par to mazliet vēlāk

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

[QUIZ!] Kas tas ir!?

Tas melnais augšā pa vidu Jāatbild ir obligāti!
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...