Pāriet uz galveno saturu

Sīpoli

Par sīpoliem jau sen gribēju uzrakstīt.
Vairākus gadus pēc sīpolu pārbarošanas pamatskolā no tiem vairāk vai mazāk izvairījos. Ņemšanās ar tiem vienmēr noveda pie acu kairināšanas, labi smaržo un izskatās tikai tikko griezti, nekas salds tur tāpat nav un vispār novērtēju pārāk zemu. Labprātīgi ēdu sīpolus tikai pie salātiem, kas satur olīvas, avokado vai kazas sieru.
Apsēstība sākās, kad pavasara beigās tradicionālajā dārzeņu sēšanā laukos man tika uzticēta tieši sīpolu stumšana zemē. Citus gadus laicīgi piesakos uz it kā vieglāko kālija un fosfora savienojumu kaisīšanu vai burkānu birdināšanu rindā. Vēlāk rudenī dārzeņu, ieskaitot sīpolu, raža bija necerēti liela. Kad atvedām pilnu maisu līdzi uz dzīvokli, palēnām sāku mizot tos klāt arvien vairāk maltītēm.
Varbūt pēc JRT izrādes 'Kabulas Dārgumi" iespaidiem vai ģimenes ēdienu gatavošanas tradīcijām, vai vēstures faktiem (Mendelis mēra laikā) šo dārzeni šogad uzskatu par līdzekli pret visām kaitēm un neatņemamu vērtīgu uzturvielu avotu manā ēdienkartē. Pilnīgi pašsaprotami liekas pusdienu gatavošanu sākt ar sīpolu apcepšanu vai pēc smagas manēžas pievienot šķēli vakara burgeram. Kalnos pēdējā dienā atklāju nelielu iekaisumu papēdī, bet uzminiet, kā man izdevās jau pēc trim dienām tikt no tā vaļā.
Tev būs ēst sīpolus vairāk un biežāk.

Komentāri

  1. atslēga uz sīpola perfektumu ir cepšanas beigu fāzē pievienot cukuru. Pa tiešo no cukurtrauka. Hell Yeah!!!

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

NU, rauj vaļā!

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...