Pirmais KMR un off-road slēpošana

Brīvlaika nedēļa maz atšķīrās no jau astoņām aizvadītajām pavasara semestrī. Nedēļu sākumā vairākas stundas pavadīju laboratorijā. Ievērojamākais notikums tajā fakultātes 4. stāvā bija mana pirmā vizīte pie kodolu magnētiskās rezonanses spektroskopa. Bija pamatotas aizdomas, ka pēdējās nedēļās sintezētais nukleozīds izdevies ar kaut cik lietderīgu iznākumu un protonu spektrs iespējams vēl vairāk to apstiprinātu, taču pīķu skaits, kā jau tas bija gaidāms, nebija vienāds ar ūdeņraža atomu skaitu molekulā, kuras nosaukumu vienā rindiņā viennozīmīgi uzrakstīt nav iespējams.
Nedēļas otrajā pusē meklēju iespējas veikt kvalitatīvus ātruma un tehnikas treniņus kopā ar kluba biedriem. Divas dienas paskrējām intervālus, atmiņas distances, virzienus Klubu stafešu kartē, piedalījāmies mēneša svarīgākajā mačā, jauniešu nometnes meistarsacīkstēs, kur mana komanda palika pēdējā vietā, izlaižot vienu kp.

Meklējot piedzīvojumus, Lieldienās ar Ditu  gājām slēpojām. Šoreiz ierasto līdzeno un plato trasi nomainījām pret Tukuma mežiem, laukiem, purviem un kalniem. Gribēju pamēģināt slēpot brīvā dabā pa sērsnu, kas pēdējās nedēļās palikusi tik izturīga, ka slēpot iespējams pa tās virskārtu. Izvēlējāmies maršrutu no Sveikuļiem līdz Milzkalnam. Sākumā plānojām to veikt pa taisnu līniju, taču vairāki vilinoši nobraucieni, meža ceļi un necaurejamas vietas maršrutu pagarināja līdz vairāk kā 10 km. Un ar pikniku Āža kalnā pārgājiens ievilkās uz visām 3h. Piedzīvojums atstāja tik daudz emociju, ka nākamajā rītā vēl izmetām loku arī Jūrmalā. Tā kā uzsnidzis jauns sniegs, slēpes likt nost vēl galīgi negribas. Arī KP neskriešu.