Pēc iziešanas no eksāmena telpas pēkšņi apziņai pazuda fons (jocīga, bet zināma sajūta), visas domas vijās tik un vienīgi ap gaidāmo zvanu. Tikai vāji apzinājos, ka esmu nonācis pie iespaidīga pakāpiena dzīvē un ir visas iespējas izsisties uz augšu.
Atradu tukšu, klusu kabinetu, noliku sev priekšā savu CV un motivācijas vēstuli, kuras sagatavošana prasīja vairākas nedēļas, iesaistot virkni padomdevēju, un ir izcilākais rakstu darbs, kādu savā dzīvē esmu sakompilējis, kā arī saķēpātu lapu ar atslēgas vārdiem par maniem principiem un karjeras vīziju.
Mazliet par pašu konkursu. Syngenta kompānijas ķīmijas centrs Bāzelē katru gadu piedāvā rietumeiropas universitāšu (parsti Francijas) ķīmijas maģistra studentiem pāris prakses vietas kādā no 3 pētījumu virzienu (fungicīdu, pesticīdu vai ražošanas optimizācijas) laboratorijās. Katedras profesors, kurš pastāstīja par šo vienreizējo iespēju, minēja, ka ar manu RTU bakalauru un pieredzi organikas laboratorijā varētu būt pietiekami, lai ar spīdošu motivācijas vēstuli, ja ne konkursu izturētu, tad vismaz sastādītu gana augstu konkurenci rietumu kolēģiem. Es, protams, līdz pēdējam brīdim uz to visu raudzījos skeptiski, kā lasāms manā novembra bloga ierakstā.
Līdz mana viedtālruņa ekrānā parādījās ciparu virkne ar neredzētu skaitļu un simbolu kombināciju. Sākās. Mazliet šaubījos, vai tikšu galā ar valodu, bet jau pēc sasveicināšanās par to vienkārši aizmirsu. Runāju pavisam dabiski. Intervija bija ļoti profesionāli strukturēta: ievads, jautājumi par manu pieredzu un nobeigumā teorētiski jautājumi par ķīmiju. Pirmās 10 minūtes tikpat kā nerunāju, jo tiku instruēts par intervijas struktūru, kompāniju, iespējamiem darba pienākumiem, termiņiem. Tad uzdeva atvērtu jautājumu par manu pieredzi. Pēc iespējas skaidrāk un īsāk izklāstīju savus pēdējos trīs gadus ķīmijā. Protams, interesi izpelnījās mans darbs laboratorijā. Nonācām pie mana pētījuma izklāstīšanas, ko nācās darīt divas reizes, jo pirmajā pat pats īsti nesapratu, ko gribēju pateikt. Tāpat jautāja par maniem nākotnes plāniem, vai domāju par PhD. Pēc tam tika izspēlēta tipiska darba diena, jautājums kurā man jākomentē darbības, kādas veiktu, ja man tiku uzticēta konkrēta savienojuma sintēze, un šis bija jautājums, kuru cerēju sagaidīt visvairāk, jo tieši ar šo es varu izcelties citu pretendentu vidū, kā nekā jau gadu sintezēju tepat Ķīpsalā. Ne tikai strukturēti izklāstīju organiskās sintēzes galvenos posmus, bet arī nebaidījos iestarpināt it kā mazāk svarīgus etapus, kas varētu uzlabot vielas tīrību un iznākumu, tīri no savas pieredzes. Un, manuprāt, tas bija arī galvenais iemesls, kāpēc pēc šī jautājuma intervija tika pārtraukta, un tiku apsveikts ar prakses vietas iegūšanu un slavēts, ka esmu atstājis labāku iespaidu kā dažs labs maģistrants. Sākumā to visu, protams, uztvēru kā joku, taču pēc tam, kad tika precizēti datumi (no 1. jūlija līdz 31. decembrim), tālākās formalitātes un detaļas, sapratu, ka esmu dzīvē beidzot kaut ko sasniedzis. Pirms četriem gadiem izvēlētais studiju virziens nav bijis nejaušs.
Neaprakstāma sajūta, kad tu dabū tieši to, ko pēdējās nedēļas dziļi sevī visvairāk vēlies un nepacietīgāk gaidi, sajūta, kurai līdzīgu pašlaik varu iedomāties tikai 2011. gada LČ garajā distancē, kad izcīnīju vietu izlasē uz Pasaules čempionātu junioriem.
Prieka uzplūdumā intervijas noslēgums bija ļoti neveikls, ja latviski vispār vārdam awkvard ir precīzs tulkojums. Izgāju gaitenī, apsēdos dīvānā pretī durvīm, aiz kurām kursa biedri jau trešo stundu rakstīja to pašu eksāmenu, kuru nodevu pirms pusotras, piezvanīju Ditai, pateicu, ka viss kārtībā, 1. jūlijā aizlaidīšu uz Šveici, un, lai mājās gaida Ziemassvētkos.
Do I Wanna Know?
Atradu tukšu, klusu kabinetu, noliku sev priekšā savu CV un motivācijas vēstuli, kuras sagatavošana prasīja vairākas nedēļas, iesaistot virkni padomdevēju, un ir izcilākais rakstu darbs, kādu savā dzīvē esmu sakompilējis, kā arī saķēpātu lapu ar atslēgas vārdiem par maniem principiem un karjeras vīziju.
Mazliet par pašu konkursu. Syngenta kompānijas ķīmijas centrs Bāzelē katru gadu piedāvā rietumeiropas universitāšu (parsti Francijas) ķīmijas maģistra studentiem pāris prakses vietas kādā no 3 pētījumu virzienu (fungicīdu, pesticīdu vai ražošanas optimizācijas) laboratorijās. Katedras profesors, kurš pastāstīja par šo vienreizējo iespēju, minēja, ka ar manu RTU bakalauru un pieredzi organikas laboratorijā varētu būt pietiekami, lai ar spīdošu motivācijas vēstuli, ja ne konkursu izturētu, tad vismaz sastādītu gana augstu konkurenci rietumu kolēģiem. Es, protams, līdz pēdējam brīdim uz to visu raudzījos skeptiski, kā lasāms manā novembra bloga ierakstā.
Līdz mana viedtālruņa ekrānā parādījās ciparu virkne ar neredzētu skaitļu un simbolu kombināciju. Sākās. Mazliet šaubījos, vai tikšu galā ar valodu, bet jau pēc sasveicināšanās par to vienkārši aizmirsu. Runāju pavisam dabiski. Intervija bija ļoti profesionāli strukturēta: ievads, jautājumi par manu pieredzu un nobeigumā teorētiski jautājumi par ķīmiju. Pirmās 10 minūtes tikpat kā nerunāju, jo tiku instruēts par intervijas struktūru, kompāniju, iespējamiem darba pienākumiem, termiņiem. Tad uzdeva atvērtu jautājumu par manu pieredzi. Pēc iespējas skaidrāk un īsāk izklāstīju savus pēdējos trīs gadus ķīmijā. Protams, interesi izpelnījās mans darbs laboratorijā. Nonācām pie mana pētījuma izklāstīšanas, ko nācās darīt divas reizes, jo pirmajā pat pats īsti nesapratu, ko gribēju pateikt. Tāpat jautāja par maniem nākotnes plāniem, vai domāju par PhD. Pēc tam tika izspēlēta tipiska darba diena, jautājums kurā man jākomentē darbības, kādas veiktu, ja man tiku uzticēta konkrēta savienojuma sintēze, un šis bija jautājums, kuru cerēju sagaidīt visvairāk, jo tieši ar šo es varu izcelties citu pretendentu vidū, kā nekā jau gadu sintezēju tepat Ķīpsalā. Ne tikai strukturēti izklāstīju organiskās sintēzes galvenos posmus, bet arī nebaidījos iestarpināt it kā mazāk svarīgus etapus, kas varētu uzlabot vielas tīrību un iznākumu, tīri no savas pieredzes. Un, manuprāt, tas bija arī galvenais iemesls, kāpēc pēc šī jautājuma intervija tika pārtraukta, un tiku apsveikts ar prakses vietas iegūšanu un slavēts, ka esmu atstājis labāku iespaidu kā dažs labs maģistrants. Sākumā to visu, protams, uztvēru kā joku, taču pēc tam, kad tika precizēti datumi (no 1. jūlija līdz 31. decembrim), tālākās formalitātes un detaļas, sapratu, ka esmu dzīvē beidzot kaut ko sasniedzis. Pirms četriem gadiem izvēlētais studiju virziens nav bijis nejaušs.
Neaprakstāma sajūta, kad tu dabū tieši to, ko pēdējās nedēļas dziļi sevī visvairāk vēlies un nepacietīgāk gaidi, sajūta, kurai līdzīgu pašlaik varu iedomāties tikai 2011. gada LČ garajā distancē, kad izcīnīju vietu izlasē uz Pasaules čempionātu junioriem.
Prieka uzplūdumā intervijas noslēgums bija ļoti neveikls, ja latviski vispār vārdam awkvard ir precīzs tulkojums. Izgāju gaitenī, apsēdos dīvānā pretī durvīm, aiz kurām kursa biedri jau trešo stundu rakstīja to pašu eksāmenu, kuru nodevu pirms pusotras, piezvanīju Ditai, pateicu, ka viss kārtībā, 1. jūlijā aizlaidīšu uz Šveici, un, lai mājās gaida Ziemassvētkos.
Do I Wanna Know?
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!