Agrā, lietainā pirmdienas rītā ar divām somām un velosipēdu kastē ierados Rīgas lidostā, piereģistrējos savam viena virziena lidojumam uz Cīrihi. Ar Ditu vēl narvītī apēdām pa desai un atvadījāmies. Gaidot lidmašīnu vēl gremdējos atmiņās par pēdējo dienu jautrību ar draugiem, klabinot blogu.
Virs mākoņiem austiņās klausījos Til Kingdom Come.
.jpg)
Ja Latvijā vēl joprojām valdīja arktiskā vasara, Šveices lidlaukā mani patīkami pārsteidza Eiropas vasara ar visiem +30. Ar ātrvilcienu vienā mirklī biju Bāzeles SBB stacijā un ņēmos likt kopā velosipēdu, ar kuru tad lēnām aizripinājos līdz jaunajai dzīvesvietai. Mani sagaidīja lietuviešu meitene, kura nupat bija izvākusies no istabas, kuru īrēšu turpmākos 3 mēnešus par ~630 EUR/mēn, un īsi iepazīstināja ar četristabu dzīvokli un arī atklāja, ka mazliet pārmaksāju un droši varu atrast lētāku un ērtāku vietu. Nometu somas un ar riteni devos izlūkot rajonu. Bāzele ir patiesa velosipēdistu pilsēta ar milzīgām velostāvvietām pie transporta mezgliem, velosipēdistu noteikti ir vairāk kā mašīnu uz ielām un tiem aizliegts braukt pa ietvēm, ko man nācās uzzināt no ceļu policista, kad kādu laiku jau biju manevrējis starp gājējiem. Jau paceļam uz Bāzeli ievēroju salīdzinoši daudz augstceltnes un industriālos parkus ar Eiropas un pasaules mēroga farmācijas, skaistumkopšanas un medicīnas zīmoliem to sānos. Bāzelē Reinas krastā ar Novartis un Roche logo redzamas pat sava veida pilsētas pilsētā. Dienas beigās izsalkuma mākts atradu pārtikas lielveikalu pilsētas dienvidos, kurā mazliet šokēja augstās pārtikas cenas, nopirku pašu minimumu, lai nākamo nedēļu dzīvoklī pārtiktu no makaroniem un tomātu mērces, un pāris dārzeņiem.
Nākamajā rītā devos uz vācu dzelzceļa staciju Reinas otrā krastā, kur 15 minūšu laikā bija jānopērk biļete - easy. Taču pēc 17 minūtēm man nebija ne biļetes, ne ideju, kā es varētu dabūt sīknaudu tās iegādei, jo debetkartes tiek pieņemtas tikai retās vietās pilsētā un lielās banknotes biļešu automātiem neinteresē. Šis bija vienīgais vilciens stundā uz manu staciju un pēdējais, lai paspētu ierasties 15' pirms pirmās dienas tikšanās sākuma. Uznāca nelaba dūša, sākot domāt par to, kā tas būtu, ja ierastos ar kavēšanos. Tad paskatījos vēlreiz uz stacijas tablo, un ieraudzīju, ka vilciens atiet 6 minūtes vēlāk (mistika vai nē?). Veikli samainīju naudu un nopirku biļeti, aizskrēju līdz vagonam tieši pirms atiešanas. Vilcienā vien nodomāju, ka kādam laikam esmu vajadzīgs.
Ar nelielu vietējo palīdzību Stein ciematā atradu svaigu ēku kompleksu, kas turpmākos sešus mēnešus būs mana darbavieta. Ierados 15' pirms tikšanās sākuma, bez manis jau gaidīja vēl 6-8 jaunieši. Devāmies uz apaļo galdu pie ekrāna, kur starojoši vīri pastāstīja vispārīgas lietas par kompāniju, tās cēlajiem mērķiem, iepazīstināja ar R&D kompleksu, kur pašlaik atradāmies, un deva vispārīgus padomus, ko mums būtu jāizdara tuvākajās dienās. Īsi pastāstījām arī par sevi un uz kopējā franču, vācu un vietējo PhD un post-doku fona biju mazliet eksotisks austrumeiropas koledžas puika.
Tad devāmies uz blakus esošo ķīmijas centru, moderna 3 stāvu māja, pilna ar laboratorijām un mazliet ofisiem, kur iepazinos ar savu tiešo priekšnieku un laboratoriju, kur mani pozitīvi sagaidīja divi kolēģi (brits un vācietis), kuri mani turpmākajās stundās iepazīstināja ar drošības noteikumiem, līdzīgi kā universitātē, sākot strādāt jaunā laboratorijā. Izrādīja arī pāris svarīgas laboratorijas, piemēram, ikdienas vajadzībām open-access 400 MHz KMR, UPLC un GC/MS laboratorijas, katrā stāvā vismaz divas un kopā apmēram tik, cik visā Baltijā līdzvērtīgas kopā. Vai es jau minēju, ka praktiski viss šeit ir jauns, moderns un nekas netrūkst?
Pusdienojām gaišā un sterilā darbinieku ēdnīcā, kur kārtīgas videi draudzīgas pusdienas darbiniekiem izmaksā apmēram tikpat, cik Rīgā. Jā, vispār vairākos aspektos tiek domāts par videi draudzīgu darbību kompānijā. Piemēram, printeri un kopētāji pārsvarā stāv dīgstāvē, jo analīžu rezultāti, protokoli, plāni u.c. darbības, kuras Rīgā biju pieradis redzēt uz papīra, šeit aprit elektroniski.
Pēcpusdienā beidzot pievērsāmies ķīmijai. Komandas vadītājs (francūzis ar tipisku franču angļu valodu) īsi izskaidroja sintēzes shēmu progresīvam savienojumam (lead), pie kura pašlaik strādā pulks biologu un ķīmiķu jau vairākus mēnešus, kas apkaros tārpus, nematodes, galvenokārt kafijkoku saknēs. Procesu ķīmijas laboratorijā, kurā turpmāk strādāšu arī es, tiek optimizēta savienojuma sintēze, lai tālāk palaistu uz ražošanas pilotiekārtām. Iesākumam uzdeva nākamajās divās nedēļās veikt pirmās trīs secīgas reakcijas (Friedel-Kraftsa acilēšana, reducēšana un SN2 aizvietošanu). Tad ļāva man uzzīmēt reakcijas mehānismus šīm klasiskajām reakcijām, novērtēt draudus un riskus sintēzes laikā, jo neviens šeit nevēlas nodedzināt tik vērtīgu ķīmijas centru. Tā kā līdz šim neesmu veicis ne reducēšanu, ne acilēšanu savām rokām, tad sākumā nebiju baigi pārliecināts par to, ko stāstu (vienubrīd pat apgalvoju, acīlīja katjons ir nukleofīls), taču pēc tam gan brīvi paskaidroju, kāpēc jāizmanto argona atmosfēra un kā un kāpēc vajadzētu veikt borāna neitralizēšana pēc reducēšanas.
Ap sešiem vakarā pārnācu mājās, iekritu gultā un izslēdzos uz 12 stundām. Gluži kā pēc trīsdienu festivāla vai šajā videoklipā, kas mazliet asociējās ar pēdējām dienām.
Virs mākoņiem austiņās klausījos Til Kingdom Come.
.jpg) |
| Sešiem mēnešiem |
Nākamajā rītā devos uz vācu dzelzceļa staciju Reinas otrā krastā, kur 15 minūšu laikā bija jānopērk biļete - easy. Taču pēc 17 minūtēm man nebija ne biļetes, ne ideju, kā es varētu dabūt sīknaudu tās iegādei, jo debetkartes tiek pieņemtas tikai retās vietās pilsētā un lielās banknotes biļešu automātiem neinteresē. Šis bija vienīgais vilciens stundā uz manu staciju un pēdējais, lai paspētu ierasties 15' pirms pirmās dienas tikšanās sākuma. Uznāca nelaba dūša, sākot domāt par to, kā tas būtu, ja ierastos ar kavēšanos. Tad paskatījos vēlreiz uz stacijas tablo, un ieraudzīju, ka vilciens atiet 6 minūtes vēlāk (mistika vai nē?). Veikli samainīju naudu un nopirku biļeti, aizskrēju līdz vagonam tieši pirms atiešanas. Vilcienā vien nodomāju, ka kādam laikam esmu vajadzīgs.
Ar nelielu vietējo palīdzību Stein ciematā atradu svaigu ēku kompleksu, kas turpmākos sešus mēnešus būs mana darbavieta. Ierados 15' pirms tikšanās sākuma, bez manis jau gaidīja vēl 6-8 jaunieši. Devāmies uz apaļo galdu pie ekrāna, kur starojoši vīri pastāstīja vispārīgas lietas par kompāniju, tās cēlajiem mērķiem, iepazīstināja ar R&D kompleksu, kur pašlaik atradāmies, un deva vispārīgus padomus, ko mums būtu jāizdara tuvākajās dienās. Īsi pastāstījām arī par sevi un uz kopējā franču, vācu un vietējo PhD un post-doku fona biju mazliet eksotisks austrumeiropas koledžas puika. Tad devāmies uz blakus esošo ķīmijas centru, moderna 3 stāvu māja, pilna ar laboratorijām un mazliet ofisiem, kur iepazinos ar savu tiešo priekšnieku un laboratoriju, kur mani pozitīvi sagaidīja divi kolēģi (brits un vācietis), kuri mani turpmākajās stundās iepazīstināja ar drošības noteikumiem, līdzīgi kā universitātē, sākot strādāt jaunā laboratorijā. Izrādīja arī pāris svarīgas laboratorijas, piemēram, ikdienas vajadzībām open-access 400 MHz KMR, UPLC un GC/MS laboratorijas, katrā stāvā vismaz divas un kopā apmēram tik, cik visā Baltijā līdzvērtīgas kopā. Vai es jau minēju, ka praktiski viss šeit ir jauns, moderns un nekas netrūkst?
Pusdienojām gaišā un sterilā darbinieku ēdnīcā, kur kārtīgas videi draudzīgas pusdienas darbiniekiem izmaksā apmēram tikpat, cik Rīgā. Jā, vispār vairākos aspektos tiek domāts par videi draudzīgu darbību kompānijā. Piemēram, printeri un kopētāji pārsvarā stāv dīgstāvē, jo analīžu rezultāti, protokoli, plāni u.c. darbības, kuras Rīgā biju pieradis redzēt uz papīra, šeit aprit elektroniski.
.jpg) |
| Laboratorijas panorāma un pa labi mana darbavieta |
Ap sešiem vakarā pārnācu mājās, iekritu gultā un izslēdzos uz 12 stundām. Gluži kā pēc trīsdienu festivāla vai šajā videoklipā, kas mazliet asociējās ar pēdējām dienām.
Like.
AtbildētDzēst