Rakstā nekas vēl netiks minēts par to, kā man iet trimdā. Mazliet atmiņas no pēdējām dienām dzimtenē.
Kamēr pēdējā nedēļas nogalē lielākā daļa draugu Tukuma rajonā startēja Latvijas orientēšanās festivālā Kāpa, es kārtoju pēdējās formalitātes Ķīpsalā. Rokas spiediens dekānam, diploma saņemšana, kam sekoja nepilna stunda zibspuldžu gaismā, mēģinot tikt pēc iespējas vairāk kadros dažādās kompānijās. Interesanti, ka nav nemaz jābeidz universitāte, lai ietērptos mantijā, pasniegtu ziedus pasniedzējiem, smaidītu uz skatuves nevis skatītājos un vispār justos kā sekmīgi aizstāvējis bakalauru, ko pierādīja mans kursa domubiedrs AF. Vakara turpinājumā sekoja lieliskas ģimenes vakariņas Stabu ielas kafejnīcā un fotografēšanās vienreizējā apgaismojumā uz dambja.
Pēdējā nakts ar kursabiedriem leģendāri tika pavadīta Vecrīgas nakts lokālos. Pār tiltu uz pilsētas sirdi devos ar skaidri definētu uzdevumu nākamajām desmit stundām, beidzot iepazīties ar studiju biedriem un nojaukt sienu starp labo un kreiso flangu, ja runājam par dzimtajām valodām. Daudz skaļas mūzikas, šāvieni, karaoke, dejas un pozēšana tikai sekmēja uzdevumu. Uzzināju vairāk jauna kā pēdējos četros gados kopā, piemēram, tikai desmitā daļa no beidzējiem plāno doties ārzemēs, gandrīz puse vienkārši dosies dzīvē, maz saistot to ar jauniegūto izglītību, pāris solabiedru nopietni darbojas ārpus likuma, kā arī virkni intrigu savstarpējās attiecībās, par kurām tikai es dzirdēju pirmo reizi. Lielā jautrībā nakts pagāja fiksi un ap pieciem rītā uzpeldot no rokkafejnīcas pēc Bohemian Rhapsody, sejā iesitās saule. Vēl pēdējos mirkļus ar izdzīvojušajiem pavadīju tur, kur pirms 47 mēnešiem iesniedzu liecību un sāku vienu no dzīves skaistākajiem posmiem.
Nākamajā vakarā devos uz Tukuma centru, kur startēju Kāpas sprinta sacensībās. Kaut arī jaunā karte un apvidus piedāvāja lieliskus apstākļus interesantām pilsētas sacensībām, distances plānojums likās paviršs. Mēģinot pats sarežģīt distanci, izskrēju minūtes līkumu apkārt mājai, kas izsmēla manu motivāciju cīnīties par desmitnieku. Drīzāk iesildīšanās tempā skrēju līdz finišam, pa ceļam atbalstot vairākus draugus un papētot vietējo arhitektūru. Pēc picas un futbola apskatījām festivāla teritoriju Sveikuļos. Atmosfēra gan šogad nebija tika jautra kā Liepājā pērn.
Vēl pēdējā dienā pirms izlidošanas paspēju paskriet kartē ar māsu, pastaigāt pa lielveikalu, lēnām iedzert kafiju ar Ditu, pasmieties par 22 Jump Street kā arī pa nakti jaunā gultā pārdomāt pusi dzīves.
Kamēr pēdējā nedēļas nogalē lielākā daļa draugu Tukuma rajonā startēja Latvijas orientēšanās festivālā Kāpa, es kārtoju pēdējās formalitātes Ķīpsalā. Rokas spiediens dekānam, diploma saņemšana, kam sekoja nepilna stunda zibspuldžu gaismā, mēģinot tikt pēc iespējas vairāk kadros dažādās kompānijās. Interesanti, ka nav nemaz jābeidz universitāte, lai ietērptos mantijā, pasniegtu ziedus pasniedzējiem, smaidītu uz skatuves nevis skatītājos un vispār justos kā sekmīgi aizstāvējis bakalauru, ko pierādīja mans kursa domubiedrs AF. Vakara turpinājumā sekoja lieliskas ģimenes vakariņas Stabu ielas kafejnīcā un fotografēšanās vienreizējā apgaismojumā uz dambja.
Pēdējā nakts ar kursabiedriem leģendāri tika pavadīta Vecrīgas nakts lokālos. Pār tiltu uz pilsētas sirdi devos ar skaidri definētu uzdevumu nākamajām desmit stundām, beidzot iepazīties ar studiju biedriem un nojaukt sienu starp labo un kreiso flangu, ja runājam par dzimtajām valodām. Daudz skaļas mūzikas, šāvieni, karaoke, dejas un pozēšana tikai sekmēja uzdevumu. Uzzināju vairāk jauna kā pēdējos četros gados kopā, piemēram, tikai desmitā daļa no beidzējiem plāno doties ārzemēs, gandrīz puse vienkārši dosies dzīvē, maz saistot to ar jauniegūto izglītību, pāris solabiedru nopietni darbojas ārpus likuma, kā arī virkni intrigu savstarpējās attiecībās, par kurām tikai es dzirdēju pirmo reizi. Lielā jautrībā nakts pagāja fiksi un ap pieciem rītā uzpeldot no rokkafejnīcas pēc Bohemian Rhapsody, sejā iesitās saule. Vēl pēdējos mirkļus ar izdzīvojušajiem pavadīju tur, kur pirms 47 mēnešiem iesniedzu liecību un sāku vienu no dzīves skaistākajiem posmiem.
 |
| Izturīgākie pēc saullēkta |
Vēl pēdējā dienā pirms izlidošanas paspēju paskriet kartē ar māsu, pastaigāt pa lielveikalu, lēnām iedzert kafiju ar Ditu, pasmieties par 22 Jump Street kā arī pa nakti jaunā gultā pārdomāt pusi dzīves.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!