Pāriet uz galveno saturu

Veļļuks un fiziskais

Velosipēdam sāka jukt ārā gultņi abos ratos, kuri par sevi liek manīt nepatīkami krakšķot. Apmeklēju vietējo veloservisu, kur speciālisti atzina lētāk būtu iegādāties jaunu velosipēdu kā uz vietas pirkt jaunus abus ratus. Drīzāk jāpameklē kas līdzīgs e-bay. Interesanti, ka lielāko daļu veikala ekspozīcijas aizņēma elektrovelosipēdi, kuri arī uz ielām manāmi bieži. Maksā gan tie visas desmit reizes reizes vairāk kā mans trīsdesmitgadīgais second-hand šosejnieks.
Pirms divām dienām dzelzceļa stacijā pēc darba mani pārsteidza salīmētas papīra lapas, protokoli rindai velosipēdu , ieskaitot manējo. Skaidrā vācu valodā bija izskaidrots, ka esmu aizliegtā vietā novietojis velosipēdu un pēc 24h tas tiks aizvākts. Nākamajā dienā pie tās margas neviens velosipēds vairs nestāvēja.
Skrienot ar pilsētu iepazīstos vislabāk. Vakar vakarā noskrēju pāris kilometrus gar Reinu caur vairākām piestātnēm, enerģētikas un pārkraušanas kompleksiem bez nevienas sētas, viss brīvi pieejams. Esmu mazliet pārsteigts, ka mans skriešanas temps nekrītas un ir apmēram pavasara formas līmenī.
Novēroju, ka pamatīgi krītos svarā. Pirmo reizi kopš vidusskolas esmu zem 75 kg. Vai nu dzīvoju badā vai sen neesmu bijis maķīti. Drīzāk pirmais, jo, tā kā vairs tik regulāri neskrienu, esmu pārgājis uz divu kārtīgu ēdienreižu diētu, pa dienu un vakarā, un dzeru vairāk ūdeni, jo tas šeit burtiski ir uz katra stūra.

Vai es jau teicu, cik superīgs ir Ultraviolence?

Ala par 700 EUR/mēnesī



Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...