Labākais, kas noticis ar mani pēdējā laikā, ir draugi, H un O. Kopš pārvācos uz jauno dzīvesvietu, mana ikdiena ārpus darba ir ievērojami mainījusies. Stundas pie klēpjdatora ir nomainījusi jautrība dzīvokļa centrālajā vietā, virtuvē, vientuļus darbadienu vakarus aizstāj kopīga tēja uz balkona ap saulrietu, pirms gulētiešanas seriālu vietā mēdzam dīvānā paskatīties svaigāku amerikāņu komēdiju. Tā kā draugi Bāzelē pavadījuši vairāk kā gadu, sarunās esmu daudz uzzinājis arī par sadzīvi pilsētā, praktisku padomu un paradumu, kurus diez vai pats tika ātri atklātu.
Vakar apmeklēju savu pirmo darba ballīti, kas norisinājās kompānijas centrālās mītnes pagalmā, Bāzeles centrā. Tā kā bija ļauts aicināt arī tuviniekus, tad pieteicos divām ieejas kartēm, otru piedāvāju H. Tas noteikti bija viens no labākajiem vasaras vakariem. Bezmaksas uzkodas, gaļa, saldumi un alus, un mūzika nebija gana priekš mums. Nolēmām apskatīt ofisu ēku neskaitāmu stāvu augstumā. Izliekoties par piederīgiem, paslīdējām garām apsardzei un, meklējot piedzīvojumus, taisnā ceļā devāmies uz jumtu. Kaut arī pa avārijas trepēm tikām līdz pēdējam stāvam, durvis uz jumtu bija slēgtas. Neapmierināti atgriezāmies pūlī, bet ne uz ilgu. Varbūt izdzertās vīna glāzes dēļ radās ideja cerēto pilsētas panorāmu ieraudzīt no tuvumā esošā ceļamkrāna. Jau pēc pāris minūtēm tikām līdz būvlaukuma vidum un krāna pakājē noģērbām acīs krītošos apģērba gabalus. Nekas trakāks par garu ceļu augšup pa šaurām kāpnēm tas nebija, ja neskaita īslaicīgas vēja brāzmas. Drīzāk satraukti vēroju lejā esošo cilvēku uzvedību, jo noteikti nevēlējos šo avantūru atstāstīt savam menedžerim. Uzkāpām līdz kabīnei, iekadrējām pilsētu pilnu mazās gaismiņās un tikpat veikli devāmies lejup, jo no augšas izskatījās, ka pasākums tiek klapēts ciet un jau ap astoņiem vakarā ļaudis tika dzīti ārā. Pirms došanās prom vēl ielavījāmies restorāna virtuvē, cerēdami tikt pie kāda vistas gabala, taču neko vairāk par pārpalikušo maizi neieguvām. Mājupceļā, ar velosipēdiem izmetot palielu loku pa pilsētu, uzgājām vēl pāris pop-up atrakcijas un fantastiskas vietas pilsētā, satiekot tādus pašus klaiņojošus iebraucējus kā mēs. Atgriežoties mājās, likās, ka diez vai kāds ticēs mūsu parasta darbadienas vakara stāstam
Vakar apmeklēju savu pirmo darba ballīti, kas norisinājās kompānijas centrālās mītnes pagalmā, Bāzeles centrā. Tā kā bija ļauts aicināt arī tuviniekus, tad pieteicos divām ieejas kartēm, otru piedāvāju H. Tas noteikti bija viens no labākajiem vasaras vakariem. Bezmaksas uzkodas, gaļa, saldumi un alus, un mūzika nebija gana priekš mums. Nolēmām apskatīt ofisu ēku neskaitāmu stāvu augstumā. Izliekoties par piederīgiem, paslīdējām garām apsardzei un, meklējot piedzīvojumus, taisnā ceļā devāmies uz jumtu. Kaut arī pa avārijas trepēm tikām līdz pēdējam stāvam, durvis uz jumtu bija slēgtas. Neapmierināti atgriezāmies pūlī, bet ne uz ilgu. Varbūt izdzertās vīna glāzes dēļ radās ideja cerēto pilsētas panorāmu ieraudzīt no tuvumā esošā ceļamkrāna. Jau pēc pāris minūtēm tikām līdz būvlaukuma vidum un krāna pakājē noģērbām acīs krītošos apģērba gabalus. Nekas trakāks par garu ceļu augšup pa šaurām kāpnēm tas nebija, ja neskaita īslaicīgas vēja brāzmas. Drīzāk satraukti vēroju lejā esošo cilvēku uzvedību, jo noteikti nevēlējos šo avantūru atstāstīt savam menedžerim. Uzkāpām līdz kabīnei, iekadrējām pilsētu pilnu mazās gaismiņās un tikpat veikli devāmies lejup, jo no augšas izskatījās, ka pasākums tiek klapēts ciet un jau ap astoņiem vakarā ļaudis tika dzīti ārā. Pirms došanās prom vēl ielavījāmies restorāna virtuvē, cerēdami tikt pie kāda vistas gabala, taču neko vairāk par pārpalikušo maizi neieguvām. Mājupceļā, ar velosipēdiem izmetot palielu loku pa pilsētu, uzgājām vēl pāris pop-up atrakcijas un fantastiskas vietas pilsētā, satiekot tādus pašus klaiņojošus iebraucējus kā mēs. Atgriežoties mājās, likās, ka diez vai kāds ticēs mūsu parasta darbadienas vakara stāstam
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!