Luzern pārgājiens

Laikā, kad rakstīju iepriekšējo ziņu, pa istabu jau staigāja Dita, kura ieradās Bāzelē kultūras apmaiņas programmā. Pirmajās viesošanās dienās darbā pavadīju vien četras stundas, lai atliktu vairāk laiks pa saulīti izrādīt vecpilsētu, vizināties ar tramvaju vai gatavot.
Citā pēcpusdienā pēc draugu ieteikuma apmeklējām vienu no atzītākajām valsts mākslas un dizaina fakultātēm atvērto durvju dienā. Tā kā man augstākā izglītība saistās pārsvarā ar auditorijām, uz sienas projicētiem lekciju slaidiem un tehniskajām laboratorijām, tad pavērot industriālā un produktu dizaina studentu darbagaldus bija diezgan jauna un interesanta pieredze.

Pret rīta saulīti

Ditas ierašanās pamudināja beidzot izbraukt ārā no sava kantona un apskatīt Šveici arī no kādas citas pilsētas. Izsalkuši pēc piedzīvojumiem, nopirkām rīta vilciena biļetes uz Lucerni. Pilsēta atrados apmēram valsts centrā, Alpu pakājē un pasakaina ezera krastā. Ierodoties neko daudz gan no ezera neredzējām, jo pilsētu klāja bieza migla. Labi, ka izvēlējāmies dienu pavadīt kalnos un ka nospraudām mērķi sasniegt tuvāko 2000 m augstuma atzīmi. Pārgājienam pienācīgi gatavojāmies, sasmērējām līdzi maizītes, uzvārījām pusdienas, lejupielādējām kartes un uzpildījām ūdens pudeles. Pirmās stundas orientējāmies baltā miglā, gabaliņu noejot gar ezera krastu un piepilsētām.

Sākot kāpt augšup, strauji palika silts, un vienu pēc otras sākām vilkt nost apģērba kārtas. Pēc nepilnas stundas kāpiena bijām tikuši ārā no miglas, un skatam pavērās gaidītā Alpu panorāma un spoža saule. Lai arī temperatūra svārstījās ap 12 grādiem, atļāvos ceļu turpināt krekliņā un saulesbrillēs. 

Tik tikko ticis ārā no miglas un mākoņiem

Taka caur mežiem un pļavām prasīja pāris stundas, pilnīgi pietika laiks izrunāties, paklusēt, pafilozofēt un pastrīdēties. Dienas vidū sasniedzām klintis, akmeņus un raksturīgu kalnu pļavu, kā arī pacēlāja gala staciju pie 1400 m. Stacijā atjaunojām ūdens rezerves un pa stipri pieticīgāku taciņu sākām stāvu ceļu augšup uz virsotni.
Jau pie 1600 m mūs pārsteidza pērnā gada sniegs, kas vēlāk pārgāja plašā sniega laukā, kur aizputināto pēdu dēļ brīžiem maršrutu nācās interpretēt pašiem. Jāatzīmē arī, ka sniega lauka malā satikām apmulsušu pāri, kas jautāja, vai grasāmies doties augšup un vai tas ir droši. Noteikti nojaut, cik vieglprātīga bija mana atbilde. Tā kā šī nebūt nebija pirmā sastapšanās ar kāpšanu pa sniegu, tad, saglabājot vēsu prātu, lēnām virzījāmies augšup. Dažbrīd ar visām četrām. Dita pa laikam satraucās, vai asfalta skriešanas apavi bija labākā izvēle šīm aktivitātēm, bet tad stāvākās un slidenākās vietās no muguras piepalīdzēju. Pēc 4,5 stundu kāpiena veiksmīgi sasniedzām pāreju 1897 m, kur pēc ilgāka pārtraukuma atkal ieraudzījām sauli un pēkšņi jutāmies vareni. Uzņēmām pāris foto, iedzērām cukuru un mazliet atpūtāmies.

Uz pārejas

Atpakaļceļa vāka foto

Tā kā strauji tuvojās tumsa, nolēmām nekāpt līdz virsotnei, bet pa otru pusi pārejai doties lejā. Paveicās, ka šoreiz taka bija civilizētāka un lejupceļš nesagādāja tik asas izjūtas. Taču nepiedodami palika tumšāks un mūsu solis veiklāks. Brīžiem skrējām. Ieejot mežā redzēt neko daudz vairs nevarēja, ieslēdzām telefona lampiņu, kas izrādījās pilnīgi pietiekoši redzamībai atlikušajiem kilometriem līdz pilsētai. Pusceļā zem zvaigznēm atļāvāmies ieturēt līdzi paņemtās vakariņas. Pēdējos kilometrus līdz dzelzceļa stacijai mērojām pa miglā tītām pilsētas ielām. Galapunktā ieradāmies vairāk kā stundu pirms vilciena, taču pietika spēka tik apsēsties uz perona soliņa, lai noaut dubļainos apavus un komentētu dzelzceļa satiksmi sēžot. Tikuši mājās, iekritām saldā miegā.
Nākamajā rītā draugu dzīvoklī pelnīti cienājāmies ar šokolādes pankūkām brokastīs, pa dienu aizgājām līdz briežu dārzam un vakarā kopā izcepām auzu cepumus. Pirmdien ar vēl pēdējo pasauļošanos parkā Ditas komandējums beidzās, bet droši varu teikt, ka šī bija superīgākā nedēļas nogale šeit līdz šim.
Ar pārgājiena maršrutu var iepazīties manā Endomondo profilā.