Pāriet uz galveno saturu

Kārtējais filers


Varētu teikt, ka pēdējās darba dienas laboratorijā vienkārši atsēžu. Taču, jo tuvāk nāk vienpadsmit dienu atvaļinājums, jo vairāk saprotu, ka neliela māju sajūta ir arī šeit. Tā sajūsma par lidojumu mājup vairs nav tik izteikta, kā vēl pāris nedēļas atpakaļ.
Bet skriešanai arī nav ne vainas. Atļaujos skriet pirms darba, pēc darba un darba laika, un laikam jau nevienam tik lielā uzņēmumā tāpat neinteresē. Pagaidām ir motivācija līdz mēneša beigām sakrāt vismaz vienu 8 h treniņnedēļu. Progress ir tas, ka man sāk trūkt skriešanas drēbes, pietiek tikai diviem, trim treniņiem, no kuriem viens ir iekštelpās. Precīzāk, nākas doties uz veļasmašīnu biežāk kā reizi nedēļā. Sen neesmu rokās turējis kompasu, tāpēc mēģināšu brīvdienās tikt uz abiem Magnētiem, un nākamnedēļ arī, jo pagaidām mainīgie manos skrējienos ir tikai augstuma starpība un ātrums.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

[QUIZ!] Kas tas ir!?

Tas melnais augšā pa vidu Jāatbild ir obligāti!
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...