Stresiņš

Šorīt piecelties un saņemties doties uz darbu bija visgrūtāk. Jūtu, ka sāku piemirst, kāpēc esmu šeit ieradies un kāda visam jēga. Taču laboratorijā valdīja patīkama gaisotne, daudz smaidu, sveicienu, dalīšanās ar brīvdienu iespaidiem. Radās pat sajūta, ka esmu šeit gaidīts.
Vispār gadu esmu iesācis ar pamatīgu stresa devu. Kopš atgriešanās Bāzelē maksimāli daudz laiku pavadu mācoties IELTS angļu valodas eksāmenam, līdz kuram atlikusi mazāk kā nedēļa. Lai varētu realizēt savu scenāriju A, universitātei nepieciešamas vismaz 6.5 balles. Objektīvi vērtējot savas pašreizējās prasmes, teiktu, ka nekur diži augstāk arī neesmu, tāpēc ir pamats satraukumam, vēl jo vairāk, ka cita plāna karjerai joprojām īsti nav. Tik daudz kas var mainīties pēc nākamās sestdienas, ka cenšos to ignorēt, citādi sajukšu prātā.
Lai mazliet atpūtinātu galvu un acis, katru dienu gāju skriet, kas nedēļas kopējo apjomu palielināja līdz 12h. Pēdējo reizi tik daudz stundas sakrāju tikai pērn februārī. Pēdējā treniņā svētdienas naktī pa sprinta karti uzpeldēja sāpes neierastās vietās, iestājās vispārējs nogurums un beidzās sporta drēbes, tamdēļ šonedēļ dodos pelnītā atpūtā.