Pāriet uz galveno saturu

SELL studentu spēles Kauņā

Kaut arī RTU jau absolvēju, neatteicu vēl šogad papildināt universitātes komandu un nest tās vārdu starptautiskā arēnā, kamēr to ļauj sacensību nolikums. 3 dienu studentu spēles norisinājās Kauņā, uz kurieni ar MP un IB un vairākiem citu sporta veidu pārstāvjiem kopīgi devāmies jau ceturtdienas pēcpusdienā.
Jāatzīst, ka šoreiz paredzētos 3 startus (sprints, vidējā distance un sprinta stafete) nebūt neuztvērām tik nopietni, cik varbūt treneri gaidīja. Drīzāk meklējām piedzīvojumus visā, ko spēles piedāvāja. Kopīga braukšana un pļāpāšana autobusā, pilnīgi jauni draugi, dzīvošana kopmītnēs, knapās ēdienreizes, tā komandas sajūta un ballītes principā bija arī tas, ko vēlējos piedzīvot nedēļas nogalē, jo, cik gan ilgi vēl varēšu saukt sevi par studentu?
Nejauši sanāca kārtīgi iepazīties ar peldēšanas sporta veidu un tā aizkulisēm. Ne tikai sekoju līdzi, kā peldbaseinā tiek sadalīti vieni medaļu komplekti pēc otra, bet arī interesējos par detaļām, treniņiem, sasniegumiem un piedzīvojumiem.
Divstāvu sprints
Ja par orientēšanās disciplīnu, tad izrādījās, ka sprinta distanci lietuvieši bija jau skrējuši agrāk, kamēr pārējiem dalībniekiem nebija pieejama pat iepriekšējā karte. Lai arī fiziski noskrēju labi, kartes un leģendas interpretēšanā atstāju vairākas minūtes. Rezultātā 5. vieta no 26 mazliet pārsteidza.
Bronzas reiss
Vidējā distancē startēju grupas beigās, šķiet pirmo reizi šosezon, un, neskatoties uz iepriekšējās nakts izklaidēm un miega trūkuma, jutos negaidīti labi. Salīdzinoši interesantajā distancē nepieļāvu lielas kļūdas un līdz pat pēdējai trešdaļai spēju saglabāt pieklājīgu tempu. Pēdējos etapos gan spēki apsīka, taču ar to pietika, lai tiktu pie bronzas medaļas.
Jauktajā stafetē Mikus noskrēja izcili, iznākot kā līderis. Ilze sava etapa sākumā vēl turējās top3, taču beigu daļā nokrita līdz 4. vietai. Pēdējā etapā devos ar cerību aizsniegties līdz medaļai, taču vienkāršajā orientēšanās un skriešanas ātrumā lietuviešus nepārspēju un finišēju 5. vietā. Pēc finiša principa dēļ iesniedzu protestu pret pāris komandām, kuras etapa laikā šķērsoja aizliegto teritoriju, taču sacensību galvenais tiesnesis, lai arī pārzināja starptautiskos noteikumus, korektīvas darbības izlēma neveikt, ko uz kopējā organizācijas fona varēja piedot un, kā jau minēju, rezultāts šoreiz nebija galvenais.
Kaplis stafetē
Pēc banketa
Ar braļukām
Nākamgad jāmēģina tikt uz Pasaules Studentu orientēšanās čempionātu Ungārijā, Miskolc, kur pirms sešiem gadiem klātienē vēroju WOC.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...