Pēdējās divās festivāla dienās sāka pietrūkt mājas. Beidzās tīrās drēbes, no sejas sāka lobīties nost āda, zaļa zāle bija vairs tikai retums un teritoriju pārņēma putekļu mākonis. Notērēju pēdējās mārciņas saldējumā, un pēcpusdienā nekas cits neatlika, kā doties klausīties arī mazāk zināmu grupu uzstāšanos. Everything Everything, kas pēc pusotras nedēļas brauks arī uz Latviju, roks likās pārāk vienmuļš, un tikai viena hita dēļ noturēja piebāztajā teltī. Lielāku interesi radīja Years & Years, ko BBC gada sākumā nosauca par Sound of 2015, un pāris mēnešus atpakaļ kļuva slaveni arī Latvijas twitter vidē. Londonas elektrogrupa uzstājās fenomenālajā John Peel teltī, kur lielais karstums netraucēja ne fantastiskajai publikai, ne akustikai. Mūzika likās kā turpinājums The XX, bet grupas līdera balss atgādināja Maiklu Džeksonu, taču ar pavisam citiem deju soļiem, kas parāva līdzi arī publiku. Superīgs jaunatklājums.
Sestdienas nakts Kanye šovu vērojām no Piramīdas amfiteātra apmēram vidus. Protams, kā jau bija gaidāms, Wests parūpējās par grandiozu programmu, varbūt pat brīžiem par daudz pāršāva pār strīpu, taču lepni sevi dēvēja par pasaules rokzvaigzni. Lai atskaņotu gabalus no praktiski visas karjeras repertuāra, vairākām dziesmām tika nogrieztas beigas vai atskaņoti vien piedziedājumi. Labi, ka tomēr neizvēlējāmies līst priekšā, jo brīžiem no augšas tikai pavērās mute, redzot dūmu sveču spožajā gaismā trakojošu pūli. Tas bija jāredz, bet mazliet par traku.
Ben Howard šogad ap saulrieta laiku uzstājās uz Other Stage. Kopā ar virkni latviešu meitenēm ieņēmām vietas priekšā pa vidu. Koncerts bija pavisam citāds, kā to, iespējams, gaidīja fani. Jau pēc pirmās dziesmas bija skaidrs, ka šis būs vienreizējs. Lielākā daļa dziesmas tika atskaņotas pavisam citā aranžējumā kā albumā. Temps bija ievērojami lēnāks un basi smagāki. Stundu garajā tripā Bens bez pāris gabaliem no katra albuma nospēlēja arī Esmerelda no The Burgh Island EP. Pēc koncerta likās, ka ko tādu redzēt un dzirdēt var tikai Glastonberijā.
Pēdējā festivāla dienā The Who koncerta laikā varēja just, ka jaunieši ir manāmi noguruši no brīvdienām, un ar daudz lielāku entuziasmu dejoja vecā paaudze, kas, šķiet, uzaugusi kopā ar grupu.
Laikam vienīgā pasaule, kuru līdz galam neizbaudīju festivālā bija nakts dzīve. Pēc pēdējiem koncertiem uz neskaitāmajām deju grīdām pavadīju vien pāris stundas. Varbūt nepietika spēks un gribēšanas, un arī psihotropās vielas īsti negribējās mēģināt.
Pirmdienā vēl dienas pirmo pusi nācās nostrādāt festivāla teritorijā, taču laiku izmantojām pavisam kam citam. Piemēram, locījām kopā angļu atstātās teltis, ēdinātāji dāsni cienāja ar pāri palikušo pārtiku, tirdziņos varēja tikt pie sīkumiem gandrīz par velti. Mājās atvedu pilnīgi svaigu telti.
Kopā gan turpceļā, gan atpakaļceļā 6 naktis tika pavadītas autobusā, un jāsaka, ka biju tiktāl pieradis pie šaurās dzīves, pieturām ik pēc 3 stundām, sausās pārtikas, minimālās higiēnas un savdabīgajām izklaidēm, ka pēc pēdējās nakts brauciena no Varšavas līdz Bauskai jutos gana izgulējies, un likās, ka tādā garā varētu dzīvot vēl ilgi.
Nākamgad jābrauc atkal!
Sestdienas nakts Kanye šovu vērojām no Piramīdas amfiteātra apmēram vidus. Protams, kā jau bija gaidāms, Wests parūpējās par grandiozu programmu, varbūt pat brīžiem par daudz pāršāva pār strīpu, taču lepni sevi dēvēja par pasaules rokzvaigzni. Lai atskaņotu gabalus no praktiski visas karjeras repertuāra, vairākām dziesmām tika nogrieztas beigas vai atskaņoti vien piedziedājumi. Labi, ka tomēr neizvēlējāmies līst priekšā, jo brīžiem no augšas tikai pavērās mute, redzot dūmu sveču spožajā gaismā trakojošu pūli. Tas bija jāredz, bet mazliet par traku.
Ben Howard šogad ap saulrieta laiku uzstājās uz Other Stage. Kopā ar virkni latviešu meitenēm ieņēmām vietas priekšā pa vidu. Koncerts bija pavisam citāds, kā to, iespējams, gaidīja fani. Jau pēc pirmās dziesmas bija skaidrs, ka šis būs vienreizējs. Lielākā daļa dziesmas tika atskaņotas pavisam citā aranžējumā kā albumā. Temps bija ievērojami lēnāks un basi smagāki. Stundu garajā tripā Bens bez pāris gabaliem no katra albuma nospēlēja arī Esmerelda no The Burgh Island EP. Pēc koncerta likās, ka ko tādu redzēt un dzirdēt var tikai Glastonberijā.
Pēdējā festivāla dienā The Who koncerta laikā varēja just, ka jaunieši ir manāmi noguruši no brīvdienām, un ar daudz lielāku entuziasmu dejoja vecā paaudze, kas, šķiet, uzaugusi kopā ar grupu.
Laikam vienīgā pasaule, kuru līdz galam neizbaudīju festivālā bija nakts dzīve. Pēc pēdējiem koncertiem uz neskaitāmajām deju grīdām pavadīju vien pāris stundas. Varbūt nepietika spēks un gribēšanas, un arī psihotropās vielas īsti negribējās mēģināt.
Pirmdienā vēl dienas pirmo pusi nācās nostrādāt festivāla teritorijā, taču laiku izmantojām pavisam kam citam. Piemēram, locījām kopā angļu atstātās teltis, ēdinātāji dāsni cienāja ar pāri palikušo pārtiku, tirdziņos varēja tikt pie sīkumiem gandrīz par velti. Mājās atvedu pilnīgi svaigu telti.
Kopā gan turpceļā, gan atpakaļceļā 6 naktis tika pavadītas autobusā, un jāsaka, ka biju tiktāl pieradis pie šaurās dzīves, pieturām ik pēc 3 stundām, sausās pārtikas, minimālās higiēnas un savdabīgajām izklaidēm, ka pēc pēdējās nakts brauciena no Varšavas līdz Bauskai jutos gana izgulējies, un likās, ka tādā garā varētu dzīvot vēl ilgi.
Nākamgad jābrauc atkal!
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!