Pāriet uz galveno saturu

Tie mirkļi

Neizbēgami tuvojas tas laiks, kad atkal pametīšu valsti. No pēdējām nedēļām, un nu jau dienām, cenšos izdzīvot katru stundu pēc iespējas krāšņāk, lai tumšajos ziemas vakaros pie rakstāmgalda būtu ko atcerēties. Silta jūra, agra rīta saule šosejas malā, vingrošana zālienā, JRT aktieru koncerts KK ar tik vienkāršām dziesmām kā lauznis, sīpolu vaga laukos, vienīgie atlikušie draugi, Prāta Vētra pa visu māju, vējš uz plastmasas raķetes un negaidīta uzvara ČČ, kas, starp citu, ir jaunums Sētas līgas kalendārā. Šonakt vēl jāpabraukājas ar velosipēdu galvaspilsētas svētkos.
Ceturtdien prom!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

[QUIZ!] Kas tas ir!?

Tas melnais augšā pa vidu Jāatbild ir obligāti!
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...