Uppsala möte, medel

Iepriekšējā nedēļas nogalē piedalījos vienā no Upsalas orientēšanās mītiņa etapiem. Ņemot vērā pagaidām neprognozējamo situāciju ar sāpēm pēdā, nolēmu izlaist garo un nakts distanci un startēt tikai vidējā distancē.

Sacensības norisinājās apvidū, kurā pirms pāris mēnešiem skrēju orientēšanās intervālus. Tolaik gan zemi vēl klāja sniegs, taču zināma veida priekšstats par apvidus īpatnībām radās. Pēc pārdomātas diētas vairāk kā 24 h pirms starta un pamatīgas iesildīšanās sesijas jutos gan fiziski, gan psiholoģiski ļoti labi sagatavojies skrējienam, ko apliecināja arī pašas sajūtas no pirmā līdz pēdējam kp distancē. Kājās bija zināms vieglums, kas ļāva vairāk koncentrēties tehniskajam izpildījumam. Ja par orientēšanos, tad pieļāvu vairākas kļūdas, kurām, varētu teikt, vienkārši nebiju gatavs.

Kļūda uz 2. kp

Piemēram, uz 2. kp, vairākkārt ieskatoties kompasā un sekojot plānam, pēc GPS ceļa skaidri redzams, ka trajektorija nepavisam nebija taisna. Tas pats arī uz 5. kontrolpunktu. Laika zaudējums gan kopā varētu būt mazāk par 1', taču zināmu neuzticību kompasam tas radīja.

Kļūda uz 5. kp

Kļūda uz 7. kp

Kļūda uz 12. kp

Daudz nepatīkamākas bija kļūdas uz 7. un 12. kp. Par pēdējo piesaisti pirms 7. kp izvēlējos atklāto virsotni, taču, iespējams, vājā kontakta ar karti dēļ pēc strautiņa šķērsošanas devos uz virsotni pa kreisi. Apmulsu, pazaudēju laiku, saņēmos un ar pilnu jaudu turpināju reisu. Ceļā uz 12. noskrēju garām zināmai vietai pie 6. kp, no kuras tad burtiski azimutā devos līdz takai, nelasot purviņus un veģetācijas maiņās pa ceļam, cerot ielasīties uz ceļa pie akmens. Likās, ka uzskrēju uz ceļā pa kreisi no līnijas. Muļķības, un zaudēta vairāk kā minūte. Varbūt vajadzēja visu etapu noskriet pa taku. Atlikušajā distances daļā tomēr spēju sevi disciplinēt un vēl panākt pāris priekšā skrienošos, un beigās ierindoties 25.vietā no 58 startējušajiem vīru elites grupā. Kopumā biju vairāk apmierināts kā sašutis par veikumu distancē, galvenokārt tāpēc, ka izvairījos no sāpēm pēdā un ka skriešanas ātrums un spēks bija pietiekams, lai nesūdzētos par pārlieku zemu tempu.

Drīz uzrakstīšu arī par vietējām sprinta sacīkstēm, kur par pārsteigumu izcīnīju vietu uz goda pjedestāla.

Upsalu pārņem tāda kārtīga festivāla atmosfēra. Gaisa temperatūra ir uzsilusi virs 10 grādiem, studentu straumes ne tikai no visas Zviedrijas, bet arī no Eiropas plūst cauri saulainajai pilsētai. Pozitīvais noskaņojums burtiski staro. Parkos slejas skatuves un skaņas sistēmas, studentu korporāciju namos dārd mūzika un veidojas bezcerīgi garas rindas. Alus kastes visur, kur skaties. Tas viss par godu pēdējam aprīlim. Valpurģis! Paziņas teica, ka reizi mūžā šī grandiozā studentu ballīte ir jāizbauda, bet otrreiz gan, nē! Šī ir mana pirmā reize.