Pāriet uz galveno saturu

Sprintiņš

Tādēļ, ka sacensību centrs un karte atradās vien pāris km attālumā no dzīves vietas, pieteicos Upsalas orientēšanās sprinta sacīkstēm. Darba dienas vakarā, pārrodoties mājās no garas dienas universitātē, uzvilku sava Stokholmas orientēšanās kluba krāsas, vēl pēdējo reizi ieskatījos sacīkšu rajona kartē un pus stundu pirms starta devos sacensību centra virzienā. Startēja ap 400 dalībniekiem, elitē knapi 30. Startēju viens no pirmajiem, un, stājoties uz starta līnijas, biju pilnībā gatavs reisam.
Maršruts uz 3. kp
Pēdējie etapi
 Pirmie etapi bija salīdzinoši īsi, taču fiksi ielasījos un uzrādīju top 3 laikus. 3. etaps bija pirmais ar kārtīgu variantu izvēli, bet labāko pa kreisi pamanīju tikai, analizējot distanci pēc finiša. Skrienot cauri starta pūlim pa labi, zaudēju ap 5-10 sekundēm. Distances vidusdaļa veda starp daudzstāvu mājām ar pāris āķīgiem etapiem, mākslīgo sētu dēļ, taču veiksmīgi izvairījos no rupjām kļūdām un laika zaudējumiem variantos. Pie sevis prātoju, kā paskriet ātrāk, izspiest no sevis vairāk. Mēģināju pat iztēloties, kā skrietu DD. Pirms pēdējās trešdaļās biju noķēris priekšā skrienošo sportistu, kas lika mazliet ticēt, ka šoreiz esmu ātrs, taču apdzīt konkurentu līdz beigām tā arī neizdevās. Pēdējos etapos uz 24. un 25. kp kājās pH bija nokrities tik zemu, ka bufersistēma vairs neturēja līdzi un skābās asinis tika arī smadzenēm. Liekas, skrienot uz pēdējo kp ,vienīgais, ko redzēju, bija priekšā skrienošā mugura. Pēc finiša bija liels gandarījums par salīdzinoši tīri veikto distanci un fizisko atdevi. Atsildījos, aizskrēju mājās. Pēc pāris stundām uzzināju, ka izcīnīju otro vietu un palaidu garām apbalvošanas ceremoniju speciāli elites grupai. 3 km distancē uzvarētājam zaudēju mazliet vairāk kā minūti, kamēr galvenais favorīts uz uzvaru neatzīmējās vienā no kp.
GPS atkārtojums
Starplaiki

Starp citu, es esmu Rīgā!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...