Pāriet uz galveno saturu

Maģistrs pusē

Beidzot! Pēdējā mēneša hardcore 200% studijas ir galā, un bez sirdsapziņas pārmetumiem varu veltīt pāris stundiņas paveiktā pārspriešanai.
Jāsāk ar to, ka aprīļa sākumā rakstītais studiju priekšmetu izvēli izrādījās meli. Līdz pat semestra beigām turpināju rauties pa diviem šķietami neapvienojamiem pilna laika kursiem bioloģijā un organiskajā sintēzē, kas beigās rezultējās pat ar kvalificēšanos abiem eksāmeniem. Tas gan prasīja divtik stundas pie eseju, publikāciju un protokolu rakstīšanas, kas ir diezgan nomācoša nodarbe nedēļas nogalei, bet nav jau pirmā reize. Šoreiz cerēju piemānīt prokrastināciju un pārspēt pats sevi, nododot mājasdarbus uzreiz pēc to izziņošanas.
Falunā
10Milā noskrēju garlaicīgi stabili un lēni. Vien pāris mazas bakstīšanās punkta rajonā vai diskutabli ceļu varianti kopā ap max 2 minūtēm. Šoreiz vien knapi pietuvojāmies TOP100, un, lai arī pacēlu komandu par pārdesmit vietām, vairs nav tā asuma kā agrāk.
Ta kā pārdevu velosipēdu un pilsētā principiāli neizmantoju sabiedrisko transportu, pēdējās dienās sanāca vairāk nostaigāt kā noskriet, taču nevarētu teikt, ka baigi daudz skrēju. Minēto studiju ambīciju dēļ nācās upurēt laiku un enerģiju, kuru semestra sākumā veltīju regulāriem treniņiem. Turklāt sezonas sākumā atklātā pēdas locītavas trauma izrādījusies dziļāka, kā cerēju, jo divu nedēļu nesportošana situāciju praktiski neuzlaboja. Vispirms Rīgā jāapciemo kāds fizioterapeits, tad varēšu arī sīkāk izklāstīt likstu. Kopumā fiziskā forma ir gana vāja, un lielas cerības uz Somijas stafetēm neloloju. 
Uz jumta, ap 3 no rīta
Līdz ar vasaras atgriešanos Upsalā, iedomājos, cik ātri paskrējuši 9 mēneši. Sēžot ar draugiem mīļākajā vasaras kafejnīcas dārzā, smējāmies, cik negaidīti dziļa izvērtās draudzība, salīdzinot  ar to, kādā veidā iepazināmies (T-krekla uzraksta dēļ), un kā vispār varam atrast ko kopīgu, ja katrs studējam citā nozarē un nākam no citas Eiropas malas.
Šorīt piestūmu koferi ar lupatām, atstāju atslēgas un demonstratīvi noslīcināju pārstrādes konteinerā kaudzi ar mācību materiāliem un pierakstiem. Atgriežos Rīgā. Vismaz uz 3 mēnešiem. Padomā, ar ko nodarbošos , gan nekā nav, varbūt jāpameklē darbs. Citādi esmu atvērts piedāvājumiem.


Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...