Studēt vienā no 10 pasaules augstāk vērtētajām augstskolām nav nekāda izklaide. Reti, kad varu droši teikt, ka mana dzīve ir krasi mainījusies, bet pēc pirmās rudens semestra nedēļas Cīrihes federālajā tehnoloģiju institūtā (ETH) pats nespēju noticēt, par kādu nūģi esmu tapis. Nav arī tā, ka pārmērīgā mācību slodze, apkārtējā konkurence un akadēmiķu fanātisms mani pārsteidza nesagatavotu, taču sākuma zināmu šoku izjutu, un dažbrīd nācās kārtīgi apdomāt un atcerēties, kāpēc tad es šeit esmu nonācis, un mēģināt iztēloties to ainu, kad būšu ticis pāri eksāmenu sesijai.
Tātad, kopš septembra dzīvoju Cīrihes nomalē, pārdesmit minūšu velobraucienā no ETH campus. Īrēju istabu studentu kopmītnēs, kopā ar pieciem vācu vienaudžiem par ļoti pieticīgu cenu. Trīs dienas pavadu lekcijās tādos augstākās ķīmijas priekšmetos kā Asimetriskā un Dabas vielu organiskā sintēze; Enzīmi un Biomikroskopija. Lekcijas ir aktuālas informācijas pārpildītas, prasa nepārtrauktu koncentrēšanos 45 minūšu garumā, un vispār ir nevainojami noslīpētas gan tehniski, gan saturiski. No auditorijas parasti izeju vieglā eiforijā, mēģinot tikko dzirdēto kaut kā ierāmēt. Mājupceļš parasti paiet vieglā autopilotā. Nedēļas vidū apmeklēju studentu bāru, lai apmierinātu elementāras sociālās vajadzības. Atlikušās četras dienas studēju, mēģinot pārspēt pats sevi, rodot arvien efektīvākus veidus, kā apgūt lekcijās apskatītās tēmas. Reizi nedēļā aizbraucu uz zemo cenu pārtikas veikalu iepirkt pamatbarību. Ēst parasti gatavoju pāris ēdienreizes uz priekšu, glabājot kārbās. Cīrihē gaļu vēl neesmu ēdis, jo tai šeit karaliska cena. Arī kafiju, kas pašreizējā situācijā maz atšķiras no narkotiku īpašībām, campusa Starbucksā īsti nevaru atļauties, tāpēc no rīta nēsāju termosu. Ja par finansēm, tad cenšos mēnesī iekļauties 1 kEUR (apmēram 600 par istabu, 150 par pārtiku, 250 par pakalpojumiem, transportu un luksusa precēm). Grāmatas nepērku. Kur vien iespējams braucu ar riteni (visur). Biļeti uz studentu pasākumiem nopelnu, palīdzot organizēšanā. Vakaros, kad sāk sāpēt acis, vai iestājas vispārēja apātija, izeju skriet vai pavingrot.
Un tādā garā līdz Ziemassvētkiem.
Tātad, kopš septembra dzīvoju Cīrihes nomalē, pārdesmit minūšu velobraucienā no ETH campus. Īrēju istabu studentu kopmītnēs, kopā ar pieciem vācu vienaudžiem par ļoti pieticīgu cenu. Trīs dienas pavadu lekcijās tādos augstākās ķīmijas priekšmetos kā Asimetriskā un Dabas vielu organiskā sintēze; Enzīmi un Biomikroskopija. Lekcijas ir aktuālas informācijas pārpildītas, prasa nepārtrauktu koncentrēšanos 45 minūšu garumā, un vispār ir nevainojami noslīpētas gan tehniski, gan saturiski. No auditorijas parasti izeju vieglā eiforijā, mēģinot tikko dzirdēto kaut kā ierāmēt. Mājupceļš parasti paiet vieglā autopilotā. Nedēļas vidū apmeklēju studentu bāru, lai apmierinātu elementāras sociālās vajadzības. Atlikušās četras dienas studēju, mēģinot pārspēt pats sevi, rodot arvien efektīvākus veidus, kā apgūt lekcijās apskatītās tēmas. Reizi nedēļā aizbraucu uz zemo cenu pārtikas veikalu iepirkt pamatbarību. Ēst parasti gatavoju pāris ēdienreizes uz priekšu, glabājot kārbās. Cīrihē gaļu vēl neesmu ēdis, jo tai šeit karaliska cena. Arī kafiju, kas pašreizējā situācijā maz atšķiras no narkotiku īpašībām, campusa Starbucksā īsti nevaru atļauties, tāpēc no rīta nēsāju termosu. Ja par finansēm, tad cenšos mēnesī iekļauties 1 kEUR (apmēram 600 par istabu, 150 par pārtiku, 250 par pakalpojumiem, transportu un luksusa precēm). Grāmatas nepērku. Kur vien iespējams braucu ar riteni (visur). Biļeti uz studentu pasākumiem nopelnu, palīdzot organizēšanā. Vakaros, kad sāk sāpēt acis, vai iestājas vispārēja apātija, izeju skriet vai pavingrot.
Un tādā garā līdz Ziemassvētkiem.
 |
| Fonā campus |
Beidzot uzrakstiji!
AtbildētDzēstBeidzot sāņemies uzrakstīt.....
AtbildētDzēstMašīna.
AtbildētDzēst