Pāriet uz galveno saturu

Maģistra darba sākums uz kofera

Šonedēļ Cīrihes ETH mikrobioloģijas institūtā uzsāku savu maģistra darbu, kas aizpildīs pēdējo ceturtdaļu no manas divu gadu ķīmijas maģistra izglītības plāna. Pašlaik nemāku teikt, par ko īsti būs manas tēzes, taču pašus eksperimentus, galvenokārt, veikšu molekulārajā bioloģijā un organiskajā sintēzē. Ja organiskajā sintēzē jūtos gana kompetents, tad manas molekulārās bioloģijas zināšanas balstās tikai uz pāris atvērtajiem tiešsaistes kursiem EdX, kas, spriežot pēc darba tempa pirmajās dienās un pieļautajām kļūdām, ir stipri par maz. Diezgan droši varu teikt, ka esmu stulbākais students institūta. Par to gan neesmu pārsteigts, jo tieši vēlme iegūt praktiskas zināšanas bioloģijā pamudināja maģistra darbu izstrādāt ārpus ierastās organiskās ķīmijas laboratorijas. Apaļkolbu, ietvaicētāju un dalāmo piltuvju vietā tagad strādāju ar mikropipeti, petri trauciņiem un centrifūgu. Īss sintēzes apraksts aizstāts ar detalizētu protokolu.
Lai arī saprotams, ka tas ir tikai medusmēneša periods, pats institūts liekas super. Kolēģi ar labu humora izjūtu, brīvs režīms, savs darbagalds, viegli pieejami materiāli, glīta virtuve - gandrīz vai vakaros negribās iet mājās. Bet nav jau arī kur iet.
Pašlaik esmu bez savas pajumtes. Pēc istabas īres līguma beigām mēneša vidū neizdevās uzreiz atrast un parakstīt jaunu, tāpēc vienā lietainā un vēsā vakarā ar mugursomu uz muguras nonācu pie KK durvīm. Jau 6. nakti guļu uz viesu matrača. Piestaigāju uz pāris kastingiem dzīvokļos, atbildēju uz dažiem desmitiem sludinājumu internetā, un beigās atradu lētu (300,- Fr/mēn.) istabu internacionālās kopmītnēs pie pašas universitātes no nākamā mēneša sākuma.
Ar KK pirms vakara apgaitas
KK savukārt pastāstīja par doktorantūru Cīrihē un iepazīstināja ar virkni doktorantūras studentu, arī no Latvijas, kuri nekautrējās dalīties pieredzē ar cerību graujošo laiku akadēmiskajā vidē. Protams, klausoties stāstus, aizdomājos, vai doktorantūrā Cīrihē iederētos arī es, un kā tas izmainītu manu pašreizējo dzīvi, mērķus. Skaidrs, ka 4 gadu atalgojums sniedz zināmu stabilitāti un patstāvību, bet tad par dzīvi Latvijā gandrīz vai jāaizmirst.


Šomēnes mīļākā dziesma Big Picture no London Grammar

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...