Viens no iemesliem, kāpēc vēl joprojām notriecu stundas formatējot kārtējo subjektīvo laika atspoguļojumu savā blogā, ir pārliecība, ka agrāk vai vēlāk ieskatīšos Blogger arhīvā, it sevišķi, vājuma brīžos, kad pēkšņi vairs neredzu jēgu turpināt iesākto jeb vienkārši iztēloties konkrēto vietu un laiku perspektīvā. Varbūt analoģisks lekciju pierakstiem, kurus glabā gadiem pēc studiju beigām ar domu, ka hipotētiskā brīdī tos iedomātos pārlasīt. Nē, tā nenotiek!
Pēc trīs mēnešiem pilna laika zinātniskā asistenta amatā nolēmu īsi aprakstīt manu ikdienu Cīrihē.
Ap 7 no rīta izkāpju no gultas un vienatnē iekapāju šķiedrvielām bagātas brokastis. Pēc mazāk kā 30 minūtēm ar velosipēdu jau esmu pametis dzīvokli, un dodos uz universitātes campus, kas no dzīvokļa ir skatiena attālumā. Gandrīz 2 km garais ceļš uz darbu varētu šķist sīkums, taču ceļā vēl jāpārvar nepilnus 100 m augsts kāpums. Kā varēt noprast, laboratorijā ierodos jau gana možs, un parasti izvēlos nestāties rindā uz institūta kafijas automātu, bet uzreiz ķerties pie darba.
Tā kā mēzu būt vieglā sajūsmā par projektu nedēļām ilgi, dienas plānu esmu izdomājis jau iepriekšējā dienā vai vēl agrāk. Tamdēļ lielāko daļu no pienākumiem ar apbrīnojamu efektivitāti izdaru jau rīta pirmajās pāris stundās, piemēram, DNS molekularā klonēšana, sekvenēšanas paraugu sagatvošana, baktēriju inokulēšana, proteīnu attīrīšana un analīze. Jāpiemin, ka pēdējās nedēļas vairāk nodarbojos ar eksperimentu plānošanu un dizainu, kamēr pašu eksperimentu izpildi agrāk vai vēlāk pārņems praktikanti, gluži, kā es to darīju pavasara semestrī maģistra darba ietvaros.
Pusdienās cenšos ēst līdzpaņemto ēdienu, taču nereti pievienojos vairumam kolēģu fakultātes publiskajā ēdnīcā. Pusdienu piedāvājums studentiem maksā 6.20 CHF, kas vairs neliekas tik dārgi, kā laikā kad nesaņēmu algu.
Pēcpusdienā vismaz reizi nedēļā apmeklēju semināru, vieslekciju vai darbnīcu, kas ļauj iztēloties savu zinātnes lauciņu plašākā mērogā.
Ar katru stundu tuvāk darbalaika beigām manas darbaspējas strauji krītas, un vairāk laiku pazaudēju nodarbojoties ar muļķībām, piemēram, pētot aviobiļešu piedāvājumus.
Neatņemama sastāvdaļa manai dzīvei Cīrihē ir skriešana. Divreiz nedēļā apmeklēju universitātes sporta kluba koptreniņus. Parasti ap 65-70 minūšu garās nodarbības ved pa jauniem maršrutiem un iekļauj izaicinošas intervālu sērijas, kas kopā ar iesildīšanās un spēka vingrinājumiem rada kvalitatīva treniņa sajūtu.
Dienas beigās esmu vieglā autopilotā. Parasti domāju tikai par to, kā pieāķēties velosipēdam un ātrāk tikt līdz dzīvoklim. Pateicīgi, ka mājupceļš ved lejup no kalna. Lielajā ātrumā labi izvēdinās galva. Dažkārt piebremzēju pie pārtikas veikala, lai paķertu pienu, maizi.
Katru otro, trešo dienu gatavoju vakariņas. Tādā apjomā, lai pietiktu vēl dažām ēdienreizēm uz priekšu. Tradicionāli sev apcepu Latvijas sīpolus ar vietējiem dārzeņiem tomātu mērcē, ko pievienoju makaroniem.
Pirms gulētiešanas ar dzīvokļa biedriem mēdzam paskatīties seriālus.
Pēc trīs mēnešiem pilna laika zinātniskā asistenta amatā nolēmu īsi aprakstīt manu ikdienu Cīrihē.
Ap 7 no rīta izkāpju no gultas un vienatnē iekapāju šķiedrvielām bagātas brokastis. Pēc mazāk kā 30 minūtēm ar velosipēdu jau esmu pametis dzīvokli, un dodos uz universitātes campus, kas no dzīvokļa ir skatiena attālumā. Gandrīz 2 km garais ceļš uz darbu varētu šķist sīkums, taču ceļā vēl jāpārvar nepilnus 100 m augsts kāpums. Kā varēt noprast, laboratorijā ierodos jau gana možs, un parasti izvēlos nestāties rindā uz institūta kafijas automātu, bet uzreiz ķerties pie darba.
Tā kā mēzu būt vieglā sajūsmā par projektu nedēļām ilgi, dienas plānu esmu izdomājis jau iepriekšējā dienā vai vēl agrāk. Tamdēļ lielāko daļu no pienākumiem ar apbrīnojamu efektivitāti izdaru jau rīta pirmajās pāris stundās, piemēram, DNS molekularā klonēšana, sekvenēšanas paraugu sagatvošana, baktēriju inokulēšana, proteīnu attīrīšana un analīze. Jāpiemin, ka pēdējās nedēļas vairāk nodarbojos ar eksperimentu plānošanu un dizainu, kamēr pašu eksperimentu izpildi agrāk vai vēlāk pārņems praktikanti, gluži, kā es to darīju pavasara semestrī maģistra darba ietvaros.
Pusdienās cenšos ēst līdzpaņemto ēdienu, taču nereti pievienojos vairumam kolēģu fakultātes publiskajā ēdnīcā. Pusdienu piedāvājums studentiem maksā 6.20 CHF, kas vairs neliekas tik dārgi, kā laikā kad nesaņēmu algu.
Pēcpusdienā vismaz reizi nedēļā apmeklēju semināru, vieslekciju vai darbnīcu, kas ļauj iztēloties savu zinātnes lauciņu plašākā mērogā.
Ar katru stundu tuvāk darbalaika beigām manas darbaspējas strauji krītas, un vairāk laiku pazaudēju nodarbojoties ar muļķībām, piemēram, pētot aviobiļešu piedāvājumus.
Neatņemama sastāvdaļa manai dzīvei Cīrihē ir skriešana. Divreiz nedēļā apmeklēju universitātes sporta kluba koptreniņus. Parasti ap 65-70 minūšu garās nodarbības ved pa jauniem maršrutiem un iekļauj izaicinošas intervālu sērijas, kas kopā ar iesildīšanās un spēka vingrinājumiem rada kvalitatīva treniņa sajūtu.
Dienas beigās esmu vieglā autopilotā. Parasti domāju tikai par to, kā pieāķēties velosipēdam un ātrāk tikt līdz dzīvoklim. Pateicīgi, ka mājupceļš ved lejup no kalna. Lielajā ātrumā labi izvēdinās galva. Dažkārt piebremzēju pie pārtikas veikala, lai paķertu pienu, maizi.
Katru otro, trešo dienu gatavoju vakariņas. Tādā apjomā, lai pietiktu vēl dažām ēdienreizēm uz priekšu. Tradicionāli sev apcepu Latvijas sīpolus ar vietējiem dārzeņiem tomātu mērcē, ko pievienoju makaroniem.
Pirms gulētiešanas ar dzīvokļa biedriem mēdzam paskatīties seriālus.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!