Pāriet uz galveno saturu

Ar sniega dēli Šveicē

Šoziem vairākkārt saņēmu uzaicinājumus pievienoties lielākiem un mazākiem atpūtas braucieniem uz Alpu slēpošanas kūrortiem pēc darba, kas beigās mani piespieda Cīrihē nogādāt savu sniega dēļa inventāru.
Šveicē nacionālā dzelzceļa kompānija piedāvā apvienotu vilciena un pacēlāja biļeti, ļaujot ietaupīt uz abiem. Par aptuveni 60 EUR iegādājos 1 dienas biļeti mazam slēpošanas kalnam Pizol netālu no Lihtenšteinas. Tikšana no mājām līdz pacēlājam prasīja divas stundas, kas ir ievērojami ilgāk, salīdzinot ar slēpotāju autobusiem kūrortā. Septiņos no rīta Cīrihes stacijā peroni pilni cilvēkiem slēpjzābakos. Vagonā gar sienām un virs krēsliem sastutētas slēpes. Pētot līdzbraucējus, spriedu, ka vairums vietējo ziemā slēpo regulāri, salīdzinot ar publiku gada sākumā Austrijas kūrortā, kur lielu daļu veidoja Austrumeiropas un Krievijas pilsoņi ikgadējā atvaļinājumā. Izkāpjot no vilciena pie kalna, pa ielejā pūta silts vējš, un apkārt nekas neliecināja par sniegu, izņemot baltās kalnu virsotnes. Pie pacēlāja drūzmējās slēpotāju pūļi, no kuriem vairums bērni. Manīju vien dažus sniega dēļus. Kad uzbraucu augšā, skatam beidzot pavērās cerētie sniega lauki, kurus šķērsoja vairāki pacēlāju nogriežņi. Slēpošanas kalna platība likās gana optimāla vienai dienai. Paspēju izbraukt gandrīz visas nospraustās trases. Tauta uz kalna bija manāmi maz, kas bija arī viens no iemesliem, kāpēc tika izvēlēts tieši šī vieta. Tāpēc brīvi laidu arī pa melnajiem nobraucieniem, kas bija praktiski tukši un ar neizdangātu sniega virsmu. Uz tukšajām trasēm atļāvos dēļot ar lielāku ātrumu un slaidi kantēt platākā amplitūdā. Tiesa, izlēmu neapmeklēt restorānu uz kalna, bet paņemt līdzi sviestmaizes no mājām, kas izrādījās gana prātīgs lēmums, jo pusdienas pie trases maksāja gandrīz vai dārgāk par pašu pacēlāju biļeti. Visvairāk patika mākslīgi veidotā krosa trase ar līkumiem, virāžām, lēcieniem un citiem atraktīviem elementiem, kas it kā domāta bērniem. Pēcpusdienā sniegs siltā laika dēļ kļuva manāmi slapjš un smags, un vēl pirms pacēlāju slēgšanas izlēmām nemocīties un doties mājup. Kopumā pirmā pieredze ļoti pozitīva, un plānoju atkal doties uz kalnu vēl šoziem.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

[QUIZ!] Kas tas ir!?

Tas melnais augšā pa vidu Jāatbild ir obligāti!
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...