Franču lauki un laivojums pa Āri

LT fotosesija mežā

Karstajā nedēļas nogalē izvēlējos nepalikt pilsētā, bet doties uz franču Alpiem satikt latviešu draugus un paziņas. Piektdienas pēcpusdienā pametu pienākumus darbā, lai pēc četrām stundām vilcienā un divām pārsēšanām nonāktu Francijā. Satiku LT un JT, un ar nomas auto joņojām augšup kalnos uz mazu ciematu, kurā divas naktis apmetos lieliskā divstāvu namā mazapdzīvotos franču laukos. Latvieši šeit bija ieradušies startēt daudzdienu orientēšanās sacensībās kalnos, tāpēc arī pats vismaz reizi bez kompasa un laika kontroles ieskrēju mežā. Tā kā nebiju iepriekš reģistrējies, tad vienatnē skrēju iepriekšējās dienas distanci bez izliktiem kontrolpunktiem, satiekot vien pāris stirnas. Skriešanas laikā nemitīgi lija, un vienubrīd pat mežā parādījās migla, ko patiesi izbaudīju pēc neizturami karstās nedēļas. Skriet un lasīt karti akmeņainajā mežā tīri labi patika, bet pietrūka tā sacensību garša un plūdums, kur bez kompasa nespēju sasniegt. Bez orientēšanās dienas lielāko daļu laiski pavadījām pētot maz apdzīvoto apkārtni, fotografējot, vienkārši runājoties, un līdz vēlam vakaram dzerot vīnu.

Saulainā svētdienā pa ceļam atpakaļ uz Cīrihi pievienojos draugu kompānijai sen gaidītā laivu braucienā pa Āri no Thun līdz Bernei. Līdz šim ar pērn iegādāto piepūšamo laivu lielākā un mazākā kompānijā braukājāmies vien pa Limmat upi, kas iztek no Cīrihes ezera un 2 stundās aiznes līdz patīkamai piknika vietai ārpus pilsētas, no kurienes, savukārt, ar vilcienu ērti nokļūt atpakaļ. Āre, turpretim, piedāvā gandrīz divkārt garāku un straujāku plostošanu no Alpu pakājē esošās Thun līdz Šveices parlamenta ēkai Bernē. Tā kā laiciņš todien bija ļoti pateicīgs izklaidēm uz ūdens, masveidību varēja sajust jau ceļā uz Thun. Vagons piekrauts ar laivām un skaļām draugu kompānijām, kuras pēc vienīgā atvērtā veikala apmeklējuma Thun stacijā maršēja upes virzienā. Jāatzīmē, ka valdīja ļoti pozitīva un draudzīga atmosfēra, par ko liecināja, piemēram, kad laivu gatavošanā brīdī amizanti aizņēmos pumpi no blakus esošās kompānijas, vai savstarpēja laipnība laižot laivas upē. Ūdens todien bija neticami zils un dzidrs, un tiklīdz mūsu flote sasniedza relatīvi dziļu posmu, metāmies pār bortu veldzēties. Tobrīd gan aizmirsu par saulesbrillēm uz acīm, un no ūdens izniru jau bez brillēm, atstājot tās dzelmē uz neredzēšanos. Jāpiemin, ka straume bija tik stipra, ka airēt šoreiz nebija nepieciešams.

Plostā

Lai arī pa ceļam relatīvi bieži vajadzēja iespringt ar manevrēšanu pa krācēm, vairāk tomēr izbaudīju zvilnēšanu uz laivas malas, izstiepjot kājas pret sauli un vērojot fantastisko Alpu panorāmu. Turpat uz ūdens, sasienot kopā laivas, ieturējām līdzpaņemtās sviestmaizes un dzērienus. Pēc mazliet vairāk kā trīs stundām uz ūdens bijām manāmi piecepušies un laimīgi sasniedzām Berni, kur upmalas parkos jau valdīja pēcpusdienas ballītes atmosfēra ar mūziku un tikko no plosta nokāpušiem indivīdiem. Iebraucot pilsētā, upē sāka dominēt pilsētnieku masa, kuri, turoties vienkārši pie ūdens necaurlaidīga mantu maisa, peldēja pa straumi līdz pilsētas otram galam - populāra atrakcija, kuru pirmoreiz ievēroju jau Bāzelē pa Reinu. Pēc izkāpšanas krastā praktiski pilsētas centrā salocījām laivas un nodevām mantas stacijas glabātavā, lai pirms došanās mājup dienas atlikušo daļu kompānijā vēl paklaiņotu pa Bernes tūrisma pērlēm. Pēc svaiga saldējuma un noguris no staigāšanas atpakaļceļā spriedu, ka kopumā šī visticamāk bija visjautrākā un piedzīvojumiem bagātākā nedēļas nogale šovasar.