Karstā nedēļas nogalē Šveicē ar draugiem un kolēģiem izlēmām glābties no svelmes, dodoties pastaigā pa kalniem. Izmantojām nacionālās dzelzceļa kompānijas piedāvājumu ietaupīt, iegādājoties vilcienu un gondolu pacēlāju ar atlaidi. Tiekoties stacijā sestdienas rītā īsi pēc septiņiem, ievērojām necerēti lielas ļaužu masas, kuras tāpat kā mēs ar mugursomām maršēja perona virzienā. Iekāpuši vilcienā secinājām, ka tas ir pārpildīts un atlika vien sēdēt uz kāpnītēm pie durvīm. Izkāpuši ielejā Sargans stacijā, nolēmām lielo masu palaist pa priekšu, un, gaidot nākamo autobusu, mierīgi izdzērām pa kafijai un uzmetām aptuvenu pārgājiena plānu. Bijām izvēlējušies vienu no populārākajiem Šveices vienas dienas maršrutiem, kas ved gar pieciem dažādiem kalnu ezeriem.
 |
| Tank |
Nonākuši Pizol Alpu pakājē, sākumā ar vagoniņu pa ziedošu nogāzi pacēlāmies līdz augstumam, kur kokus un zāli nomainīja pliki akmeņi. Vispār Pizol kurortā jau biju atbraucis gada sākumā slēpot, tāpēc likās interesanti pavērot, kā ainava manījusies, nokūstot sniegam. Takas sākums līdz pirmajam ezeram bija salīdzinoši smags ar 300 m kāpumu, kur, atrodoties 2 km virs jūras, uzreiz varēja just nelielu skābekļa trūkumu aizelšoties arī pie nesteidzīga kāpšanas tempa. Taču visas pūles pēkšņi aizmirsās, ieraugot majestātisko piena krāsas ezeru. Priecīgi tikuši augšā uz brīdi atelpojāmies, uzņēmām pāris foto un pirms došanās tālāk atjaunojām cukura līmeni. Lai arī apkārt tikai klintis un akmeņi, pati taka ir sagatavota pietiekami gluda, ka īpaši zābaki nav nepieciešami, un manīju, ka dažas dāmas mierīgi pārvietojas pat vieglās čībiņās. Todien es, iespējams, vairāk kā apkārtni izbaudīju to kalnu vēsumu un vējiņu sedlos starp virsotnēm, un pēc karstajām dienām pilsētā likās tieši tas kas vajadzīgs. Nonākuši pie otrā ezera, šķērsojām arī negaidītu sniega lauku, kur sastapāmies ar super uzlādētu suni, kurš, šķiet, to atklāja pirmoreiz un smieklīgi sniegā meta kūleņus. Pirms trešā ezera uzkāpām līdz maršruta augstākajam punktam, kur sasēduši uz akmens ieturējām pusdienas nelielā piknikā. Lejupceļā piestājām pie atlikušajiem ezeriem, mazliet pasauļojāmies un mēģinājām pielikt arī savu roku akmeņu torņu būvēšanā. Nokāpuši lejā, uz terases laimīgi iedzērām pa glāzei vietējo skābo sidru, kamēr saule jau laidās lejup, izgaismojot arī tumšākās klintis. Dienas beigās noguruši un noputējuši ar vilcienu atgriezāmies Cīrihē, un kārtējo reizi spriedu, vai šī ir tā vieta un laiks, kurā vēlos būt visvairāk? Diez vai tagad tā kādreiz būs.
 |
| Tirkīzs |
 |
| Jauniešu galdiņš |
Bet viena no vasaras gaidītākajām nedēļas nogalēm bija BZ un KB kāzas Silenē. Pirms gada, kad ar sajūsmu uzņēmām pāra paziņojumu par precībām, uzreiz arī iztēlojāmies, cik iespaidīgas varētu būt svinības, ņemot vērā, ka pēdējās kāzas mūsu draugu lokā bija pirms sešiem gadiem. Un to jau varēja arī just, jo orientieristu banda uz svinībām vienā no tālākajiem valsts nostūriem bija ieradusies pilnā sastāvā. Laulību ceremonija notika ezera krastā ar skaistu, Latvijai raksturīgu ainavu, ko šovasar retajās viesošanās reizēs novērtēju arvien vairāk. Pēc sarakstīšanās un pirmās šampānieša glāzes vairs nekautrējāmies iejaukties ar mazliet atraktīvākām foto kompozīcijām, kā arī pie katras klusākās izdevības sākt jau kustēties mūzikas ritmā. Vakariņu sākumā nevilkām garumā, un uzreiz patestējām normatīva intervālus pēc nedēļas gaidāmai Vaivaru Balvai, kurš, starp citu, nekad nekļūst vieglāks. Tā kā kāzās nebija video operatora, pasākuma laikā centāmies paši ierakstīt pēc iespējas vairāk materiāla alternatīvam kāzu video blogam, tikai tagad tas vēl jāsaliek kopā. Pēc saulrieta un pirmā valša ar bandu tīri dabīgi ieņēmām deju grīdas centru, un aicinājām pulkā arī jauno pāri, kuri gan tobrīd gan taupījās pusnaktij. Līdz pāra mīļāko ballīšu dziesmu izlasi nomainīja ansamblis Dziļi Violets, bijām jau manāmi iesiluši kustībās, un likās, ka ar savu entuziasmu cēlām no galdiem arī pārējos viesus. Vakara laikā ik pa brīdim viesiem bija jāspēlē arī pēc vakara vadītāj noteikumiem, veicot lielākus un mazākus kāzām raksturīgus uzdevumus, no kuriem pašam lielākais atklājums bija iejušanās daiļā dzimuma ādā. Ielienot vieglā vakarkleitā zem parūkas, jāsaka, pēc tik izjusta izgājiena pāra priekšā īsti pat negribējās to vilkt nost. Tomēr, iespējams, vēl ārprātīgākā ideja bija ar GŠ nakts vidū pa kluso fiksi nopeldēties. Pēc peldes pēkšņi atgriezos realitātē, un pēdējās ballītes stundās sajūtas iegriezās mazliet citādā gultnē. Saullēktu nesagaidījām. Bet pēc dažām stundām miega jau staigāju uz rokām ap brokastu galdu, izpirkdams pazaudēto cepuri. Otrās dienas rīts pagāja mierīgi zvilnējot uz plosta, apspriežot dziļi filozofiskas izvēles dzīvē. Bet atlikušās 24h stundas pirms lidojuma veltīju dažiem pienākumiem pilsētā un cilvēkiem, kuri tobrīd likās vissvarīgākie.
 |
| Jauda |
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!