Viens no vasaras sapņiem bija apmeklēt The National koncertu. Grupas pēdējais albums bija vareni veiksmīgs,un pa īstam aizrāva arī mani, tāpēc, tiklīdz uzzināju par koncertu, arī iegādājos biļetes. Varbūt simboliski, bet uz koncertu izvēlējos doties viens. It kā varēju sarunāt kompāniju, taču šoreiz, šķiet, dzīvu mūziku vēlējos baudīt vienatnē.
Pirmkārt, iesildītāji nebija nekāda sētas grupa, bet Franz Ferdinand, no kuriem likās, ka zinu vien pāris hītus, bet izrādījās, ka esmu dzirdējis stipri vairāk. Skotu rokgrupai labi sanāca pavilkt līdzi publiku, ko visvairāk, protams, varēja just pēdējos skaņdarbos pirms The National kāpšanas uz skatuves.
Kamēr citi devās papildināt glāzes, iekārtojos skatītāju auditorijas centrā. Pilnībā noskaņojos gaidāmajam koncertam, un, kad nodzisa gaismas un tika spēlēti pirmie akordi no Nobody Else Will Be There, pār muguru sajutu vieglas tirpas. Koncerts bija lielisks. Piepildīts ar krāsainiem apgaismojuma risinājumiem, labu dziesmu izlasi un pārsteigumiem aranžējumā. Starp dziesmām solists nekautrējās bieži iegrimt garākos monologos un vienā momentā pat iepeldēt pūlī no aizmugures ar vadā iespraustu mikrofonu. Nevienā brīdī nepalika garlaicīga, arī pāris dziesmās, kuras tobrīd šķita, ka dzirdu pirmoreiz. Vakara spilgtākais mirklis likās koncerta noslēguma gabals, Vanderlyle Crybaby Geeks, no 2010. gada albuma, kurš, lai arī nav populārākais grupas skaņdarbs, noteikti kalpo kā himna The National rūdītākajiem faniem, un šoreiz grupa to visā garumā ļāva izpildīt izgaismotai publikai.
Vispār jāatzīst, ka mūzikas pasākumi ir tas, kam naudas man nav žēl. Jau padomā pāris pasākumi ne tik tālā nākotnē, piemēram, MGMT un Florence + The Machine, kuru tūrēs paredzēta pieturvieta arī Cīrihē.
 |
| Via ferrata maršruts |
Rindkopu veltīšu atskatam uz kārtējo dienas izbraucienu ārpus pilsētas uz kalniem. Šoreiz ierastos pārgājiena plānus papildinājām ar mazliet izaicinošāku via ferrata maršrutu pa klintīm. Lielākā atšķirība, ka drošības pēc tiec iesēdināts alpīnisma sistēmā, un takas bīstamākajās vietās ir iespēja pieāķēties pie novilktas troses.
 |
| Es ar vienu roku gaisā un otru pie troses |
Nedēļas nogales saulainā laika dēļ uz takas nebijām vienīgiem, un vietās, kur vismazāk varēja redzēt, kurp likt kāju, sastājāmies nelielā sastrēgumā aiz citām alpīnistu grupiņām, kas izjauca mūsu plānoto laika grafiku. Tāpēc lejupceļš pagāja steigā un izvērtās ekstrēmāks un fiziski smagāks, kā gaidījām. Bet bija tā vērts, jo tomēr paspējām uz burtiski pēdējo pacēlāju lejup. Pirms došanās mājup vēl sanāca laiks vairāk apskatīt arī Engelberg pilsētu, kas ir viens no Šveices populārākajiem aktīvās atpūtas galamērķis gan ziemā, gan vasarā. Tāpat ir vērts šeit atbraukt pavizināties ar kalnu divriteņiem pa gana plašo velo maršrutu tīklu.
 |
| Panorāma no virsotnes |
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!