Stopēšana un ledāji Jaunzēlandē

Tasmāna jūras pludmale

Pēc karstās pludmales un palmām Fidžī pārlidoju uz Jaunzēlandi, kur pavadīju Ziemassvētku un Jaunā gada laiku.
Christchurch lidostā, kas atrodas dienvidu salas austrumkrastā, ierados pirmajos Ziemassvētkos, dienā, kad sabiedriskais transports nekursē. Bet pirmās dienas uzdevums tieši pretēji bija mērot gandrīz 600 km garo ceļu uz salas pretējo krastu, kur biju sarunājis naktsmājas. Tā kā Jaunzēlandē ierados tieši tūrisma sezonas karstumā, nogaidīt līdz nākamai dienai viesnīcā vai īrēt automāšīnu pēdējā brīdī izmaksātu neadekvāti dārgi. Tāpēc, ņemot vērā faktu, ka esmu gandrīz 28 gadus vecs, nav ģimenes un atbildības, nolēmu pilnībā paļauties uz stopēšanu. No paziņām biju dzirdējis, ka šajā valstī tas esot atzīts pārvietošanās veids, un noteikti drošāk kā citur pasaulē.
Tiklīdz tiku cauri robežkontrolei lidostā, vispirms tuvumā esošajā kūkotavā pieprasīju kartona kasti, uz kuras uzzīmēju pāris apdzīvotu vietu nosaukumus, kas likās atpazīstami autobraucējiem man nepieciešamajā virzienā. Lai arī mērķēju līdz saulrietam tikt galā, pirms pametu lidostu, gatavojos arī sliktākajam, piemēram, palikt pa nakti ceļmalā. Uzvilku siltākas drēbes, uzpildīju ūdens pudeli, samainīju naudu, uzlādēju telefonu. Izgājis no termināļa, devos lielceļa virzienā, kur arī pirmoreiz pacēlu plakātu pretī garām braucošajiem autovadītājiem. Mugursoma grieza piedegušos plecus, desmitiem minūšu neviens neapstājās. Lēnām virzījos prom no lidostas. Pēc stundas nesekmīgas stopēšanas sapratu, ka zaudēju laiku, un nolēmu soļot pusotru kilometru pa lielceļa nomali līdz sasniegšu krustojumu, no kura sākas ceļš, kas ved pāri salai. Necik tālu neaizgāju. laicīgi no automaģistrāles mani nocēla dāņu puiši, kas tik tikko bija izīrējuši auto un varēja aizvest līdz minētajam krustojumama. Pateicos par īso braucienu un devos ieņemt pozīciju ceļa kreisajā malā. Saskatījos ar garām braucošajiem autovadītājiem, kas tikai līdzjūtīgu plātīja rokas. Nepagāja ne desmit minūtes, kad ceļmalā piestāja pavecs džips ar jaunu meiteni pie stūres. Pirmais, ko jautāju, vai dodas rietumkrasta virzienā, un pēc apstiprinošas atbildes vienīgais, ko no prieka spēju atbildēt: "sit pieci!"

Ar mugursomu

Ceļš veda pāri Jaunzēlandes Alpiem un prasīja vairāk kā trīs stundas, taču likās daudzkārt īsāks. Blenzu ārā pa logu, bazarējām par katrs savas dzīves gājumu, par ceļošanas paradumiem, par kalniem apkārt, un vispār, cik atšķirīgi tieši tobrīd bija mūsu mērķi, proti, kamēr viena Ziemassvētkos no Christchurch mēroja tālo ceļu pie ģimenes valsts otrā malā, tikmēr es pēdējās nedēļas traucos uz vienu no iespējami tālākajām vietām uz zemeslodes no Eiropas. Pēc kopā nobrauktā vairāk kā puses no plānotā maršruta un priecīgas atvadīšanās, noticēju paziņu stāstītajam, cik patiesi draudzīgi ir jaunzēlandieši.
Lai arī pulkstenis bija seši vakarā un priekšā vēl pāris simti km, satraukumam nebija pamata, jo decembrī saule dienvidu puslodē riet pēc deviņiem. Paspēju no somas vien izvilkt Fidžī ūdens pudeli, līdz pārsteigumā manā priekšā jau piestāja nākamais auto jautra senioru pāra vadībā, kas nesaprotamā angļu valodā aicināja kāpt iekšā. Protams, tik atsaucīgi varēja būt tikai vietējie. Īsā brauciena laikā, kamēr aiz muguras bagāžniekā vēl elsoja divu zelta retrīveri, nerimstoši tiku iztaujāts par pieturvietām un iespaidiem līdz šim, un, kamēr atvadījāmies, vēl ieteica virkni interesantus punktus tuvumā. Atlikušajā posmā līdz naktsmājām atbrauca pretī ar auto, un līkumainais ceļš gar Tasmāna krastu jau likās sīkums, jo principā viss, ko tik ilgi vēlējos, beidzot bija piepildīts. Caur atvērtajiem logiem pūta silts jūras vējš, aizmugurē skanēja kaut kas no indy lo-fi mūzikas, saulesbrillēs spīdēja zema vakara saule - virs galvas staroja maksimāli zaļš rombiņš.
Līdz ar saulrietu nonācu mazā ciematā Kuka kalna pakājē, kuru nākamās divas nedēļu saucu par savām mājām. No iebraucamā ceļa pagalmā uz terases jau manīju Ziemassvētku svinības. BBQ un futbols siltajā vakarā radīja savādu ziemas saulgriežu noskaņu. Apmetos plašā privātmājā kopā ar vēl sešiem internacionāliem jauniešiem, kas Jaunzēlandē ieradušies nopelnīt, strādājot vietējā kafejnīcā, un ceļot. Pēc Tokijas betona džungļiem un cilvēku burzmas mazapdzīvotais ciems, klusums, miers un nesteidzīgas dienas pēkšņi likās ļoti pievilcīgas.

Viena no divām ciema ielām

Ar automašīnu izbraukājām tuvākus un tālākus dabas objektus. Piemēram, ārprātīgi siltā Vecgada dienā uzkāpām Dimanta kalnā pie Wanakas ezera, kur pēcāk arī nopeldējāmies.

Karstākais 31. decembris

Citu dienu gāju paskriet, izmetot loku caur tuvumā esošajām lietus mežu takām. No mājas loga paveras skats uz kalnu ledājiem, kuri acīmredzami strauji sarūk izmēru ziņā. Labvēlīgos laikapstākļos bez apstājas augšup tiek transportēti turīgāki tūristi. Arī man gribējās piekļūt tam pēc iespējas tuvāk. Tā kā no apakšas necik daudz no ledāja masas redzēt nevarēja un gaisa ekskursija man nebija pa prātam, tad nolēmu uzrāpties blakus esošajā Fox kalnā, no kura tika solīts brīnišķīgs skats uz apkārt esošajām virsotnēm un ledājiem. Sagaidīju apmierinošus laikapstākļus, pāris draugiem paziņju par saviem nodomiem un, paņēmis līdzi vien ūdens pudeli rokās, raitā solī devos augšup. Vairāk kā kilometru augstajā un stāvajā kāpumā sacentos ar mākoņiem, kas no tālienes tika pūsti manā virzienā un draudēja aizsegt cerēto skatu augšā. Ar pamatīgu piepūli tomēr paspēju sasniegt virsotni pirms apkārtne tiek apvīta miglā un uzņemt dažus foto, pat ierakstīt timelapse video, kamēr vēroju ainavu apkārt.

Miera osta

Tāpat patīkami pamosties vēl pirms saullēkta un izbraukt ar velosipēdu cauri plašiem ganību laukiem uz ezeru, pavērot, kā saule no rīta ceļas pāri kalniem. Brīži, kad dabā netraucēts vari apskatīties uz dzīvi un sevi no malas, vai, piemēram, gada pirmajās dienās novērtēt pērn notikušo, ļauj rast atbildes vismaz uz pāris jautājumiem. Pagaidām gan nav sajūta, ka tuvotos sapņiem un tai dzīvei, kurā sevi iztēlojos absolūti laimīgu, bet garāki ceļojumi tālu no mājām nenāk par sliktu, cerams.

Ceļojuma video kadri apkopoti Youtube.