Dzimšanas diena Jūrmalā un Florences koncerts Cīrihē

Rakstā minēšu pāris nesen labu iespaidu atstājušus notikumus. Pirmkārt, kārtējā dzimšanas dienas ballīte izvērtās stipri jestrāka, kā sākumā to iztēlojos, un, otrkārt, mēnešiem gaidīts mūzikas notikums, pēc kura dzīve tagad mazliet citādāka. 
Man jau 28 gadi. Lai slāpētu skumjas par vecumu, nevarēju iedomāties labāku scenāriju jubilejai, kā pavadīt to Latvijā un svinēt tuvu draugu lokā, kur jautrība garantēta principā vienmēr. Pēc vairāk nekā četriem mēnešiem, blandoties pa pasauli, biju patiesi noilgojos pēc dzimtenes, tāpēc pats sev uzdāvināju nu jau tipiskas nedēļas nogales aviobiļetes uz Rīgu. Sešpadsmitais februāris šogad iekrita sestdienā, kad Latvijā valdīja netipiski silts un saulains laiks un kad Kaņiera ezera takas tik tikko bija atsedzis kūstošais sniegs. Turp arī uzaicināju viesus nelielā pastaigā līdz saulrietam. Svētku vakariņās iekodām burgerus manā mīļākajā Ragaciema ēstuvē "Ribas". Vakaru turpinājām vecāku mājās Jūrmalā, kur kurinājām pirti un līdz vēlai stundai grauzām dārzeņus. Kā vienmēr, balles laikā tika pieņemti gan racionāli lēmumi, piemēram, labot pirts ietilpības limitu, gan pieļautas dažas kļūdas, par kurām visticamāk atcerēšos visas nākamās dzimšanas dienas. Neko nenožēloju!

Kaņierī

Ne mazāk pieminēšanas vērts notikums bija Florence + The Machine uzstāšanās Cīrihes koncertzālē mēneša sākumā.
Labais laiciņš dažas dienas pirms koncerta vilināja pastaigām laukā, tāpēc ar māsu un LT devāmies nelielā pārgājienā pa pilsētas pakalniem. Cīrihes apkārtnē maz kas liecināja par ziemu, un vairumu līdzpaņemtās drēbju kārtas sastūmām mugursomā starp sviestmaizēm un tējas termosu.
Tūrē pa augstkalni nejaušus pabijām vietā, kur pirms dažiem mēnešiem vēl sēdējām zālītē un gremojām sviestmazes, bet tagad to klāja sniega kārta biezāka par ceļa zīmes augstumu. Alpos baltie plašumi saulē spīdzināja acis, bez saulesbrillēm neiztikt. Vērojot ziemas aktivitātes slēpošanas kūrortos, likās diezgan pievilcīgi arī pašiem no kalna nobraukt ar ragavām vai pavilkt zem zābakiem sniega pastalas, taču šoreiz galīgi nebijām sagatavojušies. Nākamreiz noteikti!

Uz Florence + The Machine koncertu biļetes sev un māsai iegādājos pirms vairākiem mēnešiem, bet laika gaitā kompānijai pievienojās vēl daži fani, un vējainā darbadienas vakarā uz halli devāmies jau piecatā. Pēc lieliskā Arcade Fire koncerta pērn tajā pat hallē liku lielas cerības arī uz Florences ansambli. Lai arī sākumā šaubījos, bet ierašanās trīs stundas pirms koncerta sākuma atmaksājās, jo varējām iekārtoties pāris rindas no skatuves. Domāju, tieši mūsu stāvvietas koncertā sniedza ievērojami tuvāku saikni ar grupu un krietni pacēla dzīvās mūzikas baudījumu kopumā. Tiklīdz nodzisa gaismas un The Machine ieņēma vietas pie instrumentiem, it sevišķi brīdī, kad ieskanējās arfas stīgas, pār muguru pārskrēja skudriņas. Koncertprogramma iesākās ar albuma pirmo skaņdarbu June, kurš albumā nešķita nekas īpašs, taču dzīvajā izpildījumā, šķiet, bija mans favorīts. Florences balss likās tik bagāta un izpildījums tik tīrs, ka sadzirdēju skaņdarba nianses, kuras biju palaidis garām ierakstā. Tāpat kā pirms dažiem gadiem Glastonberijā, apbrīnoju Florences prasmes basām pēdām brīvi skraidīt un lēkāt pa skatuvi mūzikas ritmā. Atradāmies tik tuvu skatuvei un māksliniekiem, ka varēja saskatīt solistes mazo tetovējumu uz rokas un fonā esošo instrumentālistu grimases. Solo ģitārists un bundzinieks, vispār likās, varētu spēlēt paši savu solo koncertu. Programma mijās ar lielāko daļu skaņdarbiem no jaunā albuma un citādā aranžējumā izpildītiem gabaliem no agrākiem albumiem. Nebija garlaicīgu dziesmu, vienkārši stāvēju tāds pārlaimīgs un mēģināju noticēt tam, ko redzu savā priekšā. Dievīgi!
Koncerts iezīmēja sākumu mazliet citādai ikdienai Cīrihē. Acīmredzami tagad viss ir tā, kā vēlos.

Gandrīz visus rakstā izvietotos foto uzņēma un apstrādāja Liene.