Kandersteg via-ferrata

Vasaras pirmajā nedēļas nogalē pie manis viesojās AG. Plāns bija pavisam vienkāršs - kalni, kalni, kalni. Trīs dienas nodzīvojāmies pa Alpiem, ka šķita, 72 stundu laikā vairāk atrodamies dabā nekā pilsētā. Rakstā mani komentāri par vienu perfektu dienu Šveices vidienē.
Īsi pēc tikšanās lidostā nometām mantas dzīvoklī, no pagraba paķērām alpīnisma sistēmas, ķiveres un karabīnes, un taisnā ceļā devāmies uz Kandersteg, mazu ciematu Kandertal ielejas augšgalā (1170). Kaut arī ģeogrāfiski vieta plašākai pasaulei pazīstama ar Instagram karsto punktu - Oeschinensee, mums padomā bija pievilcīgs via-ferrata maršrus ielejas otrā malā. Vispirms jāatzīst, ka lielu lomu fantastiskajai dienai spēlēja labais laiciņš, praktiski neviena mākonīša. Neizbēgami saule atstāja tumšu pigmentu uz ādas. Rīta saulē klints, pa kuru augšup uz Allmenalp (1729) veda mūsu maršruts bija patīkami uzsilusi.

Līdzās gāzās iespaidīgs ūdenskritums, kurš, visticamāk, ūdeni gūst no kūstošā sniega virsotnēs. Posmos, kad troses veda tuvāk ūdenskritumam, smidzināja virsū vēso ūdeni. Manījām varavīksnes. Kāpšana un āķēšanās ceturtās kategorijas via-ferrata AG bija jaunums un, kā vienmēr pirmajā reizē, mazliet bailīga. Pagāja zināms laiciņš līdz prieks ņēma virsroku, vai arī bailes tika mākslīgi izslēgtas. Varbūt palīdzēja fakts, ka pa priekšā kāpa ģimene ar pāris traki priecīgām skolas vecuma meitenēm, kurām traverss pa vertikālu klinti izskatījās, ka ir tīrais sīkums. Dažās vietās, kur droši varēja uz brīdī iepauzēt, atvilkām elpu un pavērojām arī skatu apkārt. Patīk mēģināt aptvert kalnu mērogu, cik sīciņš esi, salīdzinot ar virsotnēm priekšā. Kāpšanas maršruts nebija viegls, divās stundās šķērsojām arī dažus trošu tiltus un kāpnes, kuras brīžiem slējās negatīvā slīpumā. Vēl joprojām nesaprotu, pēc kā tiek graduēti via-ferrata maršruti, bet šis, jāsaka, bija mazliet izaicinošāks kā pērn oktobrī veiktais ar draugiem no Rīgas. Bet, tā kā pa ceļam AG spēja atrast laiku operēt ar fotokameru, tad laikam jau tik traki bailīgi nebija.

Sasnieguši klints augšgalu, lūkojāmies pēc piknika vietas, laiks pusdienām. Nonācām pie tipiska kalnu taku soliņa ar panorāmas skatu un Šveices krogu virs galvas. Sākotnēji plānojām turpināt ceļu augšup pa taku līdz pārejai uz blakus ieleju, taču kārtīgi papētot situāciju dabā, tapa skaidrs, ka plānoto pāreju klāj sniegs, un kāpiens būtu pārāk bīstams. Tā vietā nolēmām doties lejup un pirms došanās mājup paspēt aiziet līdz Oeschinensee ezeram augstu klinšu ielokā (1522). Atgriezāmies dzelzceļa stacijā, no kuras līdz ezeram pa taisno jāmēro 5 km un 350 m kāpums. Standarta tūristu maršruts iekļauj pacēlāju un vieglu pārgājiena taku traversā. Pacēlāju atmetām, jo, skatoties vilcienu sarakstu atpakaļceļam, spriedām, ka varam līdz ezeram mēģināt lēnām uzskriet, uzkavēties pāris minūtes un paspēt atpakaļ uz vilcienu. Tādā gadījumā augšup būtu jāskrien ar 5-6 min/km un lejup ātrāk par 5 min/km, kas tobrīd šķita reāli izpildāms grafiks. Nometām somu ar kāpšanas inventāru netālu no perona un pēcpusdienas saulē metāmies uz pretējo ielejas sānu. Pirmie kilometri bija daudzsološi, skrējām pa priekšu grafikam, taču tad ceļš kļuva ievērojami stāvāks. Pārgāju soļos, AG varonīgi turpināja tipināt. Pliko muguru cepināja saule, sirds sitās, no degungala pilēja lāses, lejupejošie tūristi vērsa pārsteigtus un reizē nosodošus skatienus. Ieskatoties pulkstenī, rēķināju, ka sākam kavēt. Kad stāvums saruka, atsāku skriet, palielināju tempu noķēru AG.
Kad skatam jau pavērās izgaismotā klints un pieauga fotogrāfu blīvums apkārt, zināju, ka nav vairs tālu. Pēkšņi smagais kāpums vienkārši aizmirsās. Ieraudzīju burvīgo skatu pār ezeru. Bija vērts censties. Fiksi uzvilkām kreklus, uzņēmām dažus foto. Bet drīz griezāmies atpakaļ, divdesmitčetrās minūtēs jānoskrien lejup uz Kandersteg.
Laiks ritēja ātrāk kā ripojām lejā, tāpēc pēdējo kilometru jau skrējām ap 3 min/km.

Uz perona nonācām minūti par vēlu, taču arī vilciens kavēja, paveicās. Likās, esam nopelnījuši pa ceļam vēl piestāt saulrieta laikā Bernē un apmeklēt manu mīļāko svaiga saldējuma vietu. Nesteidzāmies mājup, bet galvaspilsētā izmetām nelielu loku caur dzīvīgo vecpilsētu līdz lāčiem. Un auksts alus siltajā vakarā bija fantastiski labs noslēgums dienai.
Pārnākuši mājās uzreiz atlūzām. Lieliska diena.