Dažas atziņas, fakti un sajūtas par gandrīz trim pavadītiem gadiem Šveicē. Kā arī pāris argumenti, kāpēc vēl joprojām ticu, ka Cīrihe nebūs manas mājas.
Pirmkārt, sākšu ar pozitīvo. Vasaras mēnešos neprognozējami mainās laika daudzuma attiecība, ko veltu darbam un izklaidēm jeb lietām, par kurām saņemu algu un kurām to tērēju. Ir nedēļas, kad esmu neprātā aizrāvies ar zinātni un laboratorijā ienāku arī brīvdienās, un ir nedēļas, kad viss apnicis un pat darbadienā atļaujos spontāni paņemt brīvu, doties izklaidēties. Acīmredzami šefs par maniem rezultātiem un šādu viļņveida pieslēgšanos darbam nesūdzas, tāpēc rodas zināma laika brīvības ilūzija. Ir tāds patīkams komforts, kad nav jāuztraucas par primārajām vajadzībām ikdienā, un varu atļauties laiku pakārtot nodarbēm, kuras sagādā prieku. Piemēram, darba laikā aiziet pavingrot, aizskriet uz upi nopeldēties, aizbraukt uz pāris dienām kalnos. Savā ziņā tas šobrīd ir gana spēcīgs pretarguments iespējām Latvijā. Bet varbūt šī privilēģija ir maldīga.
Otrkārt, pēdējā laikā atgriezies izsalkums pēc orientēšanās, treniņiem, sacensībām. Visizteiktāk to novēroju pēc emocijām bagātās Jukolas un lieliskās nedēļas nogales Somijā kopumā. Gribās teikt, ka palika tāda kā mazuma piegarša par savu deviņdesmit minūšu reisu polārajā naktī. Stafetē atskārtu, ka orientēšanās, precīzāk dzīvnieciska sacensība un pašdisciplīna fiziskas slodzes laikā, man ir ļoti pievilcīga un sagādā patiesu prieka. Gribās orientēties vēl. Cīrihē apmeklēju vietējos treniņus mežā, taču entuziasmu slāpē primitīvās distances un neskrienams apvidus. Liekas, ka Latvijā orientēšanās ir pieejamāka kā citur.
Treškārt, nevaru noslēpt realitāti, ka Cīrihē dzīvoju viens. Tas ir, bez draudzenes, bez sievas. Dzīvoju īstena vecpuiša, vientuļnieka dzīvi. Un jāatzīst, ka maz kas šajā sakarā mainījies vai uzlabojies pēdējā, nu jau, pusotra gada laikā. Lai arī nav tā, ka pārnākot mājās neviens nesagaida, attiecības ar dzīvokļa biedriem ir lieliskas, tomēr bieži iedomājos, ka esmu pelnījis vairāk. Kaut vai tāpēc, ka nesen saņēmu 22. algu un ar konta atlikumu jau tagad pietiktu atgriezties Latvijā un tikt pie normāla mājokļa un uzsākt dzīvi dzimtenē. Sāku bažīties, cik ilgi tā izturēšu vienatnē. Cik ilgi spēšu racionalizēt savas agrākās izvēles, ja tas nekā mani netuvina dzīves lielākajam mērķim - savai ģimeni. Situācija agrāk vai vēlāk varētu sākt garīgi kaitēt veselībai, un tad gan nāktos atgriezties pie saknēm un pārvērtēt prioritātes dzīvē.
Ilgas pēc dzimtenes un tuvām savstarpējām attiecībām atspoguļojas manos nodomos šovasar pavadīt ievērojami ilgāku laiku kā agrāk Latvijā, piemēram, nākamā reize būs divas nedēļas no 20. jūlija līdz 4. augstam. Tiekās!
Pirmkārt, sākšu ar pozitīvo. Vasaras mēnešos neprognozējami mainās laika daudzuma attiecība, ko veltu darbam un izklaidēm jeb lietām, par kurām saņemu algu un kurām to tērēju. Ir nedēļas, kad esmu neprātā aizrāvies ar zinātni un laboratorijā ienāku arī brīvdienās, un ir nedēļas, kad viss apnicis un pat darbadienā atļaujos spontāni paņemt brīvu, doties izklaidēties. Acīmredzami šefs par maniem rezultātiem un šādu viļņveida pieslēgšanos darbam nesūdzas, tāpēc rodas zināma laika brīvības ilūzija. Ir tāds patīkams komforts, kad nav jāuztraucas par primārajām vajadzībām ikdienā, un varu atļauties laiku pakārtot nodarbēm, kuras sagādā prieku. Piemēram, darba laikā aiziet pavingrot, aizskriet uz upi nopeldēties, aizbraukt uz pāris dienām kalnos. Savā ziņā tas šobrīd ir gana spēcīgs pretarguments iespējām Latvijā. Bet varbūt šī privilēģija ir maldīga.
Treškārt, nevaru noslēpt realitāti, ka Cīrihē dzīvoju viens. Tas ir, bez draudzenes, bez sievas. Dzīvoju īstena vecpuiša, vientuļnieka dzīvi. Un jāatzīst, ka maz kas šajā sakarā mainījies vai uzlabojies pēdējā, nu jau, pusotra gada laikā. Lai arī nav tā, ka pārnākot mājās neviens nesagaida, attiecības ar dzīvokļa biedriem ir lieliskas, tomēr bieži iedomājos, ka esmu pelnījis vairāk. Kaut vai tāpēc, ka nesen saņēmu 22. algu un ar konta atlikumu jau tagad pietiktu atgriezties Latvijā un tikt pie normāla mājokļa un uzsākt dzīvi dzimtenē. Sāku bažīties, cik ilgi tā izturēšu vienatnē. Cik ilgi spēšu racionalizēt savas agrākās izvēles, ja tas nekā mani netuvina dzīves lielākajam mērķim - savai ģimeni. Situācija agrāk vai vēlāk varētu sākt garīgi kaitēt veselībai, un tad gan nāktos atgriezties pie saknēm un pārvērtēt prioritātes dzīvē.
Ilgas pēc dzimtenes un tuvām savstarpējām attiecībām atspoguļojas manos nodomos šovasar pavadīt ievērojami ilgāku laiku kā agrāk Latvijā, piemēram, nākamā reize būs divas nedēļas no 20. jūlija līdz 4. augstam. Tiekās!
Sports var būt atbilde! Gatavojam treniņplānu 20/07-04/08.
AtbildētDzēst