Oktobra sākumā startēju kārtējā Šveices orientēšanās kausa posmā, garajā distancē, kurš norisinājās Braunwald ciematā. Izvēlējos startēt Elites grupā, lai arī bija pieejamas vēl četras zemākas M21 kategorijas. Noskaņojums pirms sacensībām bija tāds, ka vēlējos pēc iespējas vairāk izbaudīt piedāvāto orientēšanās apvidu, un visgarākā 12.8 km garā distance ar 600 m kāpumu mani nebiedēja. Rezultāts šoreiz likās otršķirīgs.
Iespējams, viena no būtiskākajām gatavošanās sastāvdaļām bija saliktajiem ogļhidrātiem bagātas četras maltītes pirms sacensībām. Garajās distancēs iepriekš tas izrādījies gana izšķirīgs aspekts, it sevišķi distances beigu daļā, bet citādi īpaši distanci negatavojos.
Sacensību centrs atradās 1300 m virs jūras, un svētdienas rītā tas bija bieza miglā tīta. Ilgi neuzkavējos, parakstīju anti-dopinga līgumu, un laicīgi devos uz startu. Līdz startam kājām bija jāmēro 2.5 km ar gandrīz 400 metru kāpumu - labi iesildījos.
Kad nonācu starta vietā, starp miglu un mākoņiem ik pa brīdim pavērās patīkams skats uz Alpu pļavām, kuras ieskāva tumšas klintis. Virsotnes jau klāja pirmais sniegs. Tālumā varēja saskatīt vairākus kontrolpunktus, skrējējus distancē. Tā, piemēram, 7. etapu principā jau biju izpētījis pirms došanās mežā. Bet par visu pēc kārtas.
Tā kā priekšā gaidāma gara un smaga distance, sāku rezervēti. Tāpat zināju, ka apvidus šajā kartes daļā ir gana sarežģīts, tāpēc nekautrējos kartē ieskatīties vēl lieku reizi, pirms uzbrūku punktam. Bet ceļā uz 4. kp mani samulsināja pāris orientieristi, kuri izskatījās jau kādu laiku te vandījās. Mēģināju punktu paņemt no koka, taču nespēju saprast kartē zīmētās horizontāles. Acīmredzot, klintiņas un kp prizmu sāku meklēt par augstu. Agri sapratu kļūdu. Zaudētās minūtes neuztvēru kā pasaules galu. Turpinājumā uz 5. kp devāmies piecatā, bet uz 6. kp izskrēju ātri skrienamu variantu pa kreisi, kas ļāva aizmukt no sekotājiem, kuri virzījās pa labi cauri zaļajam.
8. etaps prasīja laikietilpīgāku trajektorijas plānošanu. Doties lejup uz ceļu pa labi likās par tālu no līnijas, taču beigās tas izrādījās ātrākais. Es, savukārt, izvēlējos skriet traversā, kas nebija nemaz tik lēni un likās gana līdzvērtīgs variants, taču pārāk daudz laika zaudēju īsi pirms punkta, kur lēni lauzos cauri lokālam džunglim. Pie 9. kp mani noķēra sešas minūtes vēlāk startējušais šveicietis, kuram tad mēģināju turēties līdzi. Līdzenajā norm, bet kāpumos iepaliku. Jau ceļā uz 12. kp sāku pētīt garāko etapu. Uz 13. kp variantu pa kreisi pa taku izslēdzu pirmo lielā kāpuma dēļ, kaut gan pa taku kāpums noteikti nebūtu tik traki, un beigās šis izrādījās ātrākais ceļš. Es izvēlējos skriet pa labi. Vispirms raiti pa pļavu, tad pārvarēt klinti caur ļoti stāvu ieloku, kur gandrīz satraumējos, lecot no pārāk liela augstuma. Tālāk uz ceļa uznāca vērā ņemams nogurums. Pat skriešana lēzenā kāpumā kļuva neizturami grūta. Vairāk jātrenējas! Etapa beigās pret kalnu jau aizelsies soļoju. Izejot no 15. kp un dodoties lejup pa slaloma trasi uz ceļu, atkal priekšā ieraudzīju to pašu šveicieti. Negaidītais pārsteigums pacēla manu cīņas garu. Ātrs noskrējiens un bez problēmām paņemts 16. kp, ļāva nākamajā 17. kp šveicieti panākt. Savukārt, sekojošajā garajā un lēzenajā kāpumā uz 18. kp atkal iepaliku. Tobrīd, pēc noskrietām gandrīz 2 stundām, ķermeni pārņēma jūtams vēsums, nosala rokas, grūtības sagādāja pat noturēt līdzsvaru un taisnu potīti. 19. punktā apzināti iegāju no augšas cerībā, ka kp izcels tie, kas nāca no punkta ārā. Tā arī notika. Izskrienot no 21. kp, likās, ka esmu uz ceļa pie dzirdināšanas punkta pa labi, taču biju noskrējis par zemu un (gribas)spēka skriet atpakaļ augšā uz ceļu vairs nebija, tāpēc 22. etapu noskrēju traversā. Tobrīd garām palidoja sacensību uzvarētājs, kurš startēja 30 minūtes aiz manis, izskatījās vispār nav noguris. Rajonu ap 23. un 24. kp daļēji biju izpētījis pirms pāris mēnešiem pa ceļam vienā no pārgājieniem, un spriedu, ka tur varētu būt pēdējie sarežģītie punkti. Tā arī bija, un laicīgi biju identificējis pēdējo piesaisti, skaidru plānu, kā paņemt abus kontrolpunktus Bumbukalnam līdzīgā mikroreljefā. Punkta rajonā manīju vairākus apmaldījušos orientieristus, valdīja zināms haoss, bet tas manu trajektoriju neietekmēja, un sasniedzu finišu bez liekām kļūdām.
Distancē pavadīju 2h13min, kas ierindoja 16. pozīcijā no 19 finišējušajiem, ar ko biju pilnībā apmierināts, un kopumā par noskrieto distanci bija liels gandarījums. Pēc finiša gan pagāja pāris stundas līdz atguvos no spēku izsīkuma, bet nogurumu jutu līdz pat aiznākamās dienas sprinta intervālu treniņam.
Līdz sezonas beigām vēl plānoju startēt pāris tautas sacensībās, un noslēdzošajā kausa posmā - sprinta distancē novembra sākumā.
Iespējams, viena no būtiskākajām gatavošanās sastāvdaļām bija saliktajiem ogļhidrātiem bagātas četras maltītes pirms sacensībām. Garajās distancēs iepriekš tas izrādījies gana izšķirīgs aspekts, it sevišķi distances beigu daļā, bet citādi īpaši distanci negatavojos.
Sacensību centrs atradās 1300 m virs jūras, un svētdienas rītā tas bija bieza miglā tīta. Ilgi neuzkavējos, parakstīju anti-dopinga līgumu, un laicīgi devos uz startu. Līdz startam kājām bija jāmēro 2.5 km ar gandrīz 400 metru kāpumu - labi iesildījos.
Kad nonācu starta vietā, starp miglu un mākoņiem ik pa brīdim pavērās patīkams skats uz Alpu pļavām, kuras ieskāva tumšas klintis. Virsotnes jau klāja pirmais sniegs. Tālumā varēja saskatīt vairākus kontrolpunktus, skrējējus distancē. Tā, piemēram, 7. etapu principā jau biju izpētījis pirms došanās mežā. Bet par visu pēc kārtas.
Tā kā priekšā gaidāma gara un smaga distance, sāku rezervēti. Tāpat zināju, ka apvidus šajā kartes daļā ir gana sarežģīts, tāpēc nekautrējos kartē ieskatīties vēl lieku reizi, pirms uzbrūku punktam. Bet ceļā uz 4. kp mani samulsināja pāris orientieristi, kuri izskatījās jau kādu laiku te vandījās. Mēģināju punktu paņemt no koka, taču nespēju saprast kartē zīmētās horizontāles. Acīmredzot, klintiņas un kp prizmu sāku meklēt par augstu. Agri sapratu kļūdu. Zaudētās minūtes neuztvēru kā pasaules galu. Turpinājumā uz 5. kp devāmies piecatā, bet uz 6. kp izskrēju ātri skrienamu variantu pa kreisi, kas ļāva aizmukt no sekotājiem, kuri virzījās pa labi cauri zaļajam.
8. etaps prasīja laikietilpīgāku trajektorijas plānošanu. Doties lejup uz ceļu pa labi likās par tālu no līnijas, taču beigās tas izrādījās ātrākais. Es, savukārt, izvēlējos skriet traversā, kas nebija nemaz tik lēni un likās gana līdzvērtīgs variants, taču pārāk daudz laika zaudēju īsi pirms punkta, kur lēni lauzos cauri lokālam džunglim. Pie 9. kp mani noķēra sešas minūtes vēlāk startējušais šveicietis, kuram tad mēģināju turēties līdzi. Līdzenajā norm, bet kāpumos iepaliku. Jau ceļā uz 12. kp sāku pētīt garāko etapu. Uz 13. kp variantu pa kreisi pa taku izslēdzu pirmo lielā kāpuma dēļ, kaut gan pa taku kāpums noteikti nebūtu tik traki, un beigās šis izrādījās ātrākais ceļš. Es izvēlējos skriet pa labi. Vispirms raiti pa pļavu, tad pārvarēt klinti caur ļoti stāvu ieloku, kur gandrīz satraumējos, lecot no pārāk liela augstuma. Tālāk uz ceļa uznāca vērā ņemams nogurums. Pat skriešana lēzenā kāpumā kļuva neizturami grūta. Vairāk jātrenējas! Etapa beigās pret kalnu jau aizelsies soļoju. Izejot no 15. kp un dodoties lejup pa slaloma trasi uz ceļu, atkal priekšā ieraudzīju to pašu šveicieti. Negaidītais pārsteigums pacēla manu cīņas garu. Ātrs noskrējiens un bez problēmām paņemts 16. kp, ļāva nākamajā 17. kp šveicieti panākt. Savukārt, sekojošajā garajā un lēzenajā kāpumā uz 18. kp atkal iepaliku. Tobrīd, pēc noskrietām gandrīz 2 stundām, ķermeni pārņēma jūtams vēsums, nosala rokas, grūtības sagādāja pat noturēt līdzsvaru un taisnu potīti. 19. punktā apzināti iegāju no augšas cerībā, ka kp izcels tie, kas nāca no punkta ārā. Tā arī notika. Izskrienot no 21. kp, likās, ka esmu uz ceļa pie dzirdināšanas punkta pa labi, taču biju noskrējis par zemu un (gribas)spēka skriet atpakaļ augšā uz ceļu vairs nebija, tāpēc 22. etapu noskrēju traversā. Tobrīd garām palidoja sacensību uzvarētājs, kurš startēja 30 minūtes aiz manis, izskatījās vispār nav noguris. Rajonu ap 23. un 24. kp daļēji biju izpētījis pirms pāris mēnešiem pa ceļam vienā no pārgājieniem, un spriedu, ka tur varētu būt pēdējie sarežģītie punkti. Tā arī bija, un laicīgi biju identificējis pēdējo piesaisti, skaidru plānu, kā paņemt abus kontrolpunktus Bumbukalnam līdzīgā mikroreljefā. Punkta rajonā manīju vairākus apmaldījušos orientieristus, valdīja zināms haoss, bet tas manu trajektoriju neietekmēja, un sasniedzu finišu bez liekām kļūdām.
Distancē pavadīju 2h13min, kas ierindoja 16. pozīcijā no 19 finišējušajiem, ar ko biju pilnībā apmierināts, un kopumā par noskrieto distanci bija liels gandarījums. Pēc finiša gan pagāja pāris stundas līdz atguvos no spēku izsīkuma, bet nogurumu jutu līdz pat aiznākamās dienas sprinta intervālu treniņam.
Līdz sezonas beigām vēl plānoju startēt pāris tautas sacensībās, un noslēdzošajā kausa posmā - sprinta distancē novembra sākumā.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!